Jaunie meža darbi. 4. turpinājums

Laipnajam lasītājam varbūt jau būs radies par mums maldīgs iespaids, ka mēs darba vietā visvairāk domājam par komfortu un personīgajām ērtībām. Ta nē, jel! Visu šo gatavošanos ir grūti izlasīt, vēl grūtāk aprakstīt, bet vēl grūtāk pārdzīvot dabā, kad tev turpat virs galvas šalc slaidas apses, balti bērzi un kuplas zarainas blīgznas, tā vien gaidīdamas, kad es ar zāģi rokās metīšos viņām virsū. Var jau mesties tajā stihijā bez apdomas, bet vēl nepienāks ne vakars, kad viss jau būs piegāzts ar zariem, lapām un  malkas klučiem, kurus nebūs kur likt. Kaulos jutīsies nogurums un vēderā izsalkums, bet būs vien jāiet sliet teltis, mīdīt zāli un kurt ugunskuru. Vai arī iestūķēt vēderā kaut ko sausu un mēģināt kaut kā pārlaist nakti. Lūk, tieši tāpēc visiem darbiem jānotiek zināmā secībā un kārtībā, lai par tiem vairs nebūtu jādomā diendienā.

Pulkstenis rāda jau divi pēcpusdienā, kad beidzot ar vieglu šalkoņu nokrīt pirmā blīgzna. Aiz tās otra, trešā un arī ceturtā. Šī skupsna bija tā, kura visvairāk nosedza robežu, un tagad tās vairs nav. Es jau rakstīju, ka blīgzna ir viens nejauks koks, jo tai ir milzums tievu, garu un kuplu zaru. Pie viena daudz ir arī satrunējušu vai iepuvušu zaru, kurus visus vajag sazāģēt un sašķirot, jo pārdot cilvēkiem par naudu praulus ir vienkārši amorāli, un uz tādiem pamatiem mēs savu firmu negribam balstīt. Nav vēl realizēta neviena krava, lai nebūtu saņemta no pircēja uzslava vai pateicība par akurāto darbu. Mēs ar Uldi smejamies, ka augsta kvalitāte ir mūsu firmas zīmols. Un kaut arī tas ir sava veida joks, tak tomēr ir patīkama sajūta, kad redzi pircēja acīs atzinību. Līdz vakaram raujamies vaiga sviedros, līdz visas ieplānotās blīgznas ir nogāztas un sagarumotas. Palicis vien tikai viens pusstumbrs, kurš jau skaitās kā virsplāna darbs, un tā nobeigšana paredzēta rīt. Ar mierīgu sirdi varam doties pelnītā atpūtā, t.i. vakariņu gatavošanā un migu ierīkošanā. Kā jau teicu, viens no smagākajiem darbiem ir milzīgās zāles mīdīšana. Pāri laukam tālumā redzama kāda sena mājvieta, bet binoklis rāda, ka tur varētu būt arī  saldie ķirši. Tālu jau nav – tikai savi 200-300 metri, bet jābrien gan ne pa jokam. Tomēr aizbrienam, un tie tiešām ir lieli saldo ķiršu koki, kuru zari pilni ar melnām lipīgām un supersaldām ogām. Derīga ir tikai katra desmitā, bet pārējās jau ir pārgatavojušās un sapuvušas, bet vēderi jau arī nav bezizmēra. Tas ir jauks gājiens, kurš pie viena arī ļauj labāk izprast teritoriju, kuru gatavojamies apgūt.

Lēnām krēsla pāraug naktī. Pavarda sakarsušie akmeņi izstaro dzīvinošu siltumu, un ir tik labi, ka nemaz negribas līst teltī. Virs meža lēni paceļas pilnmēness, un tā staros viss kļūst tāds kā sudrabots. Džīnas spalgie rējieni nu gan šoreiz pa īstam atbilst teicienam „suns rej uz mēnesi”.  Viss. Ar labu nakti!