mēness pilns kā mārks

lej gaismas kūļus dāsnus

zemes mātei nomods sejā

un bērneļiem tāpat -

gaisīgi

gražīgi

kašķīgi tie

pie miera nedomā

iet ...

 ... groza galvu zemes māte

rausta plecus

mētā rokas 

garu domu domā tā:

kā pie miera

dabūt tos

mēnesgaismas apspīdētos? -

vai pēc lielās rīkstes lūkot?

vai ar mošķiem pabiedēt?

 ... bet tad nāca

lēmums strikts:

došu vaļu bērneļiem

lai tie skrej`

lai tie dej`

lai tie blēņās prieku rod -

jo 

vienmēr mēness debesīs

ne vienmēr pillā tas