|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| [never], 10-07-2009 00:22 |
|
55 |
labi, lai ir mazliet turpinājuma...Kamēr viņš ēd, māte savākusi visas viņa netīrās drēbes mazgāšanai. Viņa noteikti atrada burkānu, kas bija rūpīgi apstrādāts ar virtuves nazi un joprojām spīdēja o smēres un smirdēja. Šis mans draugs mēnešiem ilgi gaida, nelāgi jusdamies, gaida, kad vecāki iztaujās viņu. Taču viņi to nedara. Ne reizes. Pat tagad, kad viņš ir pieaudzis, šis neredzamais burkāns karājās gaisā visās ZS pusdienās, visās dzimšanas dienas svinībās. Katrās Lieldienās, kad viņš arsaviem bērniem, savu vecāku mazbērniem, sit un ripina olas, šis spocīgais burkāns lidinās virs viņiem visiem. Tas bija kaut kas pārlieku briesmīgs, lai to nosauktu vārdā. Francūži mēdz teikt "kāpņu gars. Tas nozīmē to mirkli, kad tu atrodi īsto atbildi, bet ir jau par vēlu. Teiksim, tu esi viesībās un kāds tevi apvaino. Tev kaut kas jāsaka. Taču situācija nav no vieglajām, tāpēc tu pasaki kaut ko neveiklu. Taču vēlāk, kad dodies prom no viesībām... Kad tu sāc kāpt pa trepēm, notiek brīnums. Iešaujas prātā nevainojama atbilde, ko būtu vajadzējis atcirst. Lieliska traumējoša piezīme. Tas ir kāpņu gars. Problēma tāda, ka frančiem nav apzīmējuma muļķībām, ko tu pasaki grūtā situācijā. Tām stulbajām, izmisīgajām lietām, ko tu īstenībā domā vai dari. Daži veikumi ir pārlieku jēlīgi, lai iegūtu nosaukumu. Parlieku jēlīgi, lai par tiem runātu...
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
