Dienasgrāmatas (blogi)

07.07.09.

Es negribu teikt, ka šogad nebija pavasara. Nē, tas bija – ilgs un neparasti krāšņs, un es to pat redzēju. Redzēju, kā iet ledus, kā Riežupes krastos zied vizbuļi, kā zied ievas, kā strazdi baro bērnus un galu galā kā novīst jāņuzāles... Viss it kā bija, bet bija it kā caur vilciena logu. Tā vilciena, kurš traucas kaut kurp, pretī kaut kam nezināmam, pa ceļam apstādamies un paņemdams arvien jaunu sāpju kravu. Vai tagad tas ir apstājies?  Es nezinu un baidos uz to pat cerēt. Un tomēr tomēr! Gribas arī dzīvot, ne tikai apraudāt mirušos. Es kāpju laukā no šā nežēlīgā vilciena, lai kaut uz brīdi pa īstam izbaudītu vasaru.

Bet vasara mani apņem kā sena un pazīstama draudzene. Laikam jau pirmais darbs ir izpeldēties supersiltajā Ventā, dīķī pamakšķerēt kādu karūsiņu, izcirtumā apēst kādu zemeni un tad beidzot ķerties pie darba! Pie kāda? – jūs teiksiet tāpat kā Aivars – tev tokš nekāda darba nav!  Ne vella! Mani gaida manas pupiņas, par kurām sen neko neesmu minējis. Pirms Jāņiem, kad saspraudu pēdējās maikstis, viss izskatījās vēl tāds sīks un necils, bet tagad manas pupiņas ir saaugušas tā, ka prieks skatīties. Un arī nezāles neatpaliek. Jāteic, ka man, kā jau vīrietim, ir sava agronoma teorija, ko sievietes ar vājākiem nerviem var arī nelasīt. Kad pupiņas tikko bija izlīdušas no zemes, es, protams, tās pāris reizes nedaudz apkaplēju un saspraudu maikstis, un tad atstāju mierā. Vakar, kad ierados tās aplūkot, jutos pat nedaudz šokēts par savu tālredzību: pupiņas, cīnīdamās ar nezālēm, bija labi paaugušas un, izmantodamas maikstis, krietni pastiepušās uz augšu. Nezāles savukārt apakšā bija izveidojušas pamatīgu zaļu paklāju, kurš palīdzēja augsnē uzturēt mitrumu. Un tad nācu ES! Uzvilku vecu kombinezonu un metos zemē rāpus. Pusotra sprīža garās balandas es uzmanīgu izrāvu, tāpat arī noplūcu lieko virzu un citas zālītes un atstāju pupiņas, lai aug un kuplo.  Bet izrauto zāli akurāti saliku vagas dibenā, lai tā pildītu trīs galvenās funkcijas: tā,  visupirms, padarīja mīkstāku manu rāpošanu, otrkārt, tādā sapresētā veidā tā nākotnē neļaus augt nezālēm, un visubeidzot, pēc sapūšanas tas būs labs mēslojums. Ko te vēl piebilst? Kā jau tiku teicis agrāk, Aivars uz manām izrīcībām skatījās visai skeptiski un tāpēc arī tagad klāt nenāca, bet tikai pa gabalu aprobežojās ar cildinošām replikām un izteicās, ka mani Hruščuva  laikā vajadzējis nosūtīt uz „ceļinu”, kur arī pākšaugi esot bijuši modē. Nu tā, redz, es atkal esmu pamodies jaunai dzīvei un ar to arī beigšu, lai visu nesabojātu ar kādu nevajadzīgu nopūtu.