Vai emancipēta sieviete jūtas laimīgāka?

Faktiski cīnītājas pret t.s. dzimumu nevienlīdzību neapzināti un īpatnējā veidā meklē "spēcīgo tēviņu", kurš viņu pārlauzīs un nekādu vienlīdzību nepieļaus. Kamēr kompleksainie vīrieškārtas pārstāvji "lec uz ecēšām", viss ir kārtībā - pastāv iespēja noteikt katra vājās vieta un novērtēt cik katrs nu gana labs vai ne tik labs. Tas, protams, notiek neapzināti un instinktīvi. Sieviete [šeit un turpmāk tekstā runa būs vienīgi par emancipēti karojošu sievieti] pati no visas sirds tic tam, ko vārdos deklarē (cīņa par vienlīdzību).

Vai sieviete, kas panākusi vienlīdzību ar vīrieti jūtas apmierināta ar to, ko ir sasniegusi? Liekas, ka nē. Jo iegūta ir Pirra uzvara. Vīriešu vairs nav, jo sievietes neapzinātajā uztverē visi "spēcīgā tēviņa"  kandidāti ir padevušies un tiem ir jāieskaita zaudējums. Izvēles iespēju trūkums sievietei rada diskomfortu, jo tas neatbilst noteiktajam "pareizajam scenārijam". Lielā cīnītāja, kas tik ļoti virzījusies uz šo cēlo mērķi, nu ir apjukusi. Ar prātu it kā iegūta uzvara, taču sajūtas ar to nesaskan. Un tad pa lūpām sāk sāk neviļus nākt vārdi: "Kur gan palikuši vīrieši?". To varētu tulkot arī tā.... "Kur gan palikusi nīstā nevienlīdzība? :)