|
Reizēm notiek lietas, kuras mēs pat nespējam izskaidrot, viens īss mirklis un visa dzīve jau apgriezta kājām gaisā...sākotnēji iestājas apjukums, vēlāk viss nostājas nu jau jaunās vietās, tad paiet laiks un sāc saprast, kas ir noticis, nāk apjausma kā dzīvto tālāk...No jauna sāc būvēt savu dzīvi, sapņus, cerības..tikai šoreiz pilnīgi citādi, vairs nav to sapņu, nav to cerību un tās iepriekšējās dzīves kopā ar viņu..jo pati pieņēmu lēmumu aiziet..Jāsāk domāt ko mainīt savā attieksmē pret dzīvi, apkārtējiem un sevi pašu..Lai cik skumji un reizē arī sāpīgi nebūtu, zinu, ka viss būs labi, reizēm dzīvē tā notiek..ir jādara lietas, ko pašam negribas, lai spētu mainīt savu dzīvi uz labo pusi, nevis sēdēt un čīkstēt cik viss ir slikti..un tad pamazām kļūst labi... biju sevi pazaudējusi, un nu, no jauna sevi iepazīstu - sāku sevi vērot - kas man patīk, kas nē, ko es vēlos un ko nē, varu pat uzsmaidīt savam spoguļattēlam...
Pēc tik ilgām ciešanām, vienā brīdi es viņu palaidu...palaidu no savas dzīves un sirds..bez naida un dusmām, no sirds novēlot viņam laimi.un pēkšņi kļuva tik viegli ap sirdi..Pati sevi nesapratu - kā gan es to spēju..kāpēc tikai tagad, ne agrāk..? Tik ilgi un cieši pie viņa biju turējusies..un te tik pašsaprotami, tik brīvi pirmajā mirklī pat neapjaušot kas noticis, palaidu viņu.. Brīžiem prātoju,varbūt man blakus bija nostājies mans sargeņģelis, kas man nemanot izlaida viņu no manas smeldzošās sirds, lai vairs neredzētu manas ciešanas, pazemošanos, lūgšanos, saraudātās acis.. Tā bija mīlestība..skaista un spēcīga, ar ziedošanos, savas dzīves pārkārtošanu un pakārtošanu mīļotajam cilvēkam. Bet tai nebija lemts būt mūžīgai..Un ir labi kā ir..Viņam manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta, un viņš to zin...Esmu viņam pateicīga, ka ļāva sevi mīlēt, tagad es zinu, ka arī es to spēju. Cits cilvēks nodzīvo visu savu mūžu un tā arī nekad nesaņem iespēju izjust tādu mīlestību..Bet man tas viss bija, tikai dots uz noteiktu laiku..un tas jau ir ļoti daudz..spēt mīlēt... |
