Rīta iedvesma.

Tā diena beidzot ir klāt, nodomāja viņa- ilgi kārotais atvaļinājums tikko bija sācies. Bet patiesībā vairāk par visu pasaulē viņa gaidīja tikšanos ar Viņu- puisi, kas viņas galvā radījis diezgan pamatīgu jucekli.

Trīcošu sirdi un tūkstošiem domu prātā viņa devās satikties.

Satiekoties, viņi sniedza viens otram mazliet neveiklu buču, bet par spīti tam taureņi viņas pakrūtē iedejojās no jauna. Viņa ilgi bija gaidījusi šo tikšanos- un jau nedēļu viņa sapņoja par to, cik labi būs- apsaukt cilvēku, pēc kura esi ilgojies vairāk, nekā pēc kāda cita uz šīs pasaules.”Tikai Tu un es..” viņa nočukstēja.. Bet pretī saņēma saprotošu, pat mazliet tēvišķu smaidu un tas pilnībā viņu izsita no sliedēm  -kā jau tas bieži gadās, nekas nebija tā, kā iedomāts. „Es vēlāk atnākšu”- viņš apsolīja. Tad pagriezās un aizgāja. Viņa nezināja, ko domāt, jo skaidrs bija viens- tas, ko viņa gaidījusi, pēc kā ilgojusies ir pelni, kas pēc ugunsgrēka izput gaisā. Šoreiz ugunsgrēks bija noticis viņas sirdī. Atkal jau.  Tomēr viņš atnāca, mazliet dīvainu smīnu uz lūpām viņš teica: „Panāc. Man Tev kaut kas ir.” Tad viņš maigi satvēra meiteni aiz pleciem un gar kailo roku noslidināja zīda šalli. Audums bija vēss un maigs. Viņš dāvāja meitenei  neaprakstāmi burvīgu skūpstu, kas taureņiem viņas vēderā lika iedejoties mežonīgos tango ritmos. Viņa nezināja, kas notiks tālāk, bet viņa gribēja  tam ļauties. Galu galā VIŅŠ bija tas, ko meitene visvairāk bija gribējusi. Saredzēt, sadzirdēt un SAJUST. Viņa  izbaudīja ikkatru skūpstu, katru zīda lakatiņa pieskārienu gar viņas kailo augumu. Viņas ķermenis trīsuļoja, elpa kļuva arvien satraucošāka, sajūtu gamma bija koša un neaprakstāma.. Un tad...

Iezvanījās telefons. „Piedod, bet man jāiet.” Viņa zināja, ka apturēt puisi nav viņas spēkos, tādēļ nemaz necentās. Viņš aizgāja. Bet viņa.. Viņa atkal bija palikusi viena. Kopā ar savām sajūtām, ilgām un taureņiem, kas nupat bija laidušies mierīgākā dejā. Viena. Pavisam viena. Vienīgi  Mēness iešķību smaidu šo visu bija vērojis. Tikai pēc kāda laiciņa, kad notraukusi ilgu asaras no saviem vaigiem viņa pamanīja, ka gultā blakus viņai ir zīda šalle. „Sarkana...Kaislības krāsa.. Un krāsmatu, kas palikušas manā sirdī”.