|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 28-06-2009 19:17 |
|
4 12 |
|
:))
Japāņiem vienmēr garšojušas svaigas zivis. Bet ūdeņos, kuri ir tai tuvumā, jau gadu desmitiem nav bijis daudz zivju. Tāpēc, lai pabarotu japāņu populāciju, zvejas laivas kļuva lielākas un lielākas un devās tālāk kā iepriekš. Jo tālāk zvejnieki devās, jo ilgāku laiku aizņēma zivju pārvešana. Ja atpakaļceļš aizņēma vairākas dienas, zivis nebija svaigas. Japāņiem nepatika to garša.
Lai atrisinātu šo problēmu, zvejas kompānijas laivās ierīkoja saldētavas. Viņi varēja noķert zivis un sasaldēt tās turpat jūrā. Saldētavas laivām deva iespēju doties tālāk un uzkavēties ilgāku laiku. Lai nu kā, japāņi varēja sagaršot atšķirību starp svaigām un saldētām zivīm, bet saldētās viņiem negaršoja.
Saldētās zivis ienesa mazāk peļņas, tāpēc zvejas kompānijas ievietoja kuģos akvārijus. Tā viņi varēja ķert zivis un bāzt tās akvāijos, spuru pie spuras. Kādu laiku papeldējušas, zivis akvārjios pārstāja kustēties. Viņas bija nogurušas un apdullušas, bet joprojām dzīvas. Diemžēl, japāņi joprojām spēja sagaršot atšķirību. Tā kā zivis vairākas dienas nekustējās, tās zaudēja savu svaigo zivju garšu. Japāņi deva priekšroku svaigu, nevis gausu zivju garšai.
Tātad.. Kā japāņu zvejas kompānijas atrisināja šo problēmu? Kā viņi varēja nogādāt svaigas zivis uz Japānu? Ja jūs būtu rūpniecības consultants, ko jūs ieteiktu?
Japāņu zivis savu svaigumu saglabāja šādi:
Lai nezaudētu zivju svaigo garšu, japāņu zvejas kompaņijas joprojām lika laivās akvārijus. Bet tagad viņi katrā no tiem ievietoja arī mazu haizivi. Haizivs apēda tikai dažas zivis, bet pārējās nokļuva līdz Japānai izkustējušās un ļoti dzīvelīgas. Tām tika dots nepieciešamais izaicinājums kustēties.
***
Un tagad, morāles daļa.
Vai jums kādreiz nav licies, ka daži no mums dzīvo ūdenī, lielāko daļu laika esot noguruši un apdulluši, ka arī mums nepieciešama haizivs, lai saglabātu mūs nomodā un kustībā? Parasti haizivis mūsu dzīvēs ir jauni izaicinājumi, kuri like mums būt aktīviem un garšot labāk...
Ja mēs spējam izbaudīt izaicinājumus un stāties tiem pretī, tad varam pat izklaidēties to darot. Reizēm tieši tie dod jaunu enerģiju, liek meklēt jaunus risinājumus un notur mūs pie dzīvības./Agate Ezera / |
Nohero: "Paldies" par ideju. :( Es būtu pārlaimīga, ja dzīve būtu paredzami stabīla un droša un man nevajadzētu turēt sevi iekšējā gatavībā potenciālajai ekstremālajai situācijai. Tas tiem apslinkušajiem rietumniekiem ar visiem viņu hamburgeriem....:D
Palasot i-neta komentārus (un šodien ar to nodarbojos, tā sakot, no sirds), šķiet, ka no nepārtrauktās spriedzes un neskaidrības vienai daļai ļautiņu "jumtiņš" braukā..... #1 2009-06-28 19:56
selenga: Es būtu pārlaimīga, ja dzīve būtu paredzami stabīla un droša -tici man,apniktu.
vienai daļai ļautiņu "jumtiņš" braukā..... -domāju,ļoti lielai daļai
#2 2009-06-28 20:47
Nohero: Varbūt, ka apniktu, nezinu. Tā sauktajā stagnācijas laikā vienbrīd bija tā bezcerīgi un truli stabīli. Bet tas jau nav tas, kas domāts tai līdzībā ar zivīm. Rezumējot laikam var teikt, ka mums izvairīties no dzīvelīgās kustēšanās neizdosies pat gribot. Jācer vienīgi, ka tā nebūs kustēšanās, katastrofas sekas vācot.... #3 2009-06-28 23:55
selenga: Cerība mirstot pēdējā,lai gan kas citam katastrofa,otram varbūt-iespēja. #4 2009-06-29 00:11
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
