|
Pārdaugavas Ragana.
Reiz, sensenos laikos, jūras malā un Daugavas galā dzīvoja kāda veca, veca vecenīte, un viņa bija ragana. Vairāk neviens cits tur nedzīvoja, tikai zvēri un putni. Tāpēc viņai nebija kur pielietot savu buršanas māku un līdz ar to viņa bija ļoti trūcīga. Citādi varētu kaut meitām pieburt puišus vai otrādi, un dabūt par to kādu mantu vai naudu. Tā nu viņa tur dzīvoja, burdama sev no akmeņiem baltmaizi un piedzēra klāt ūdeni. No zaļumiem viņa lietoja sīpolus, kas auga turpat dobē aiz loga. Bieži vien viņa apbūra arī rupjo granti, kas tad pārvērtās par miežu putraimiem. Tad tikai ūdeni klāt, pavāra drusku, un putra gatava. Nav slikta tāda pārtika, bet vecenīte tomēr gribēja piekost klāt ceptu siļķi. Par nelaimi siļķes burt viņa nebija iemācījusies vai arī savā ilgajā mūžā bija jau piemirsusi, kā to jādara un kādi vārdi tad jāskaita. Bet zvejnieki tur nebija, un viņu sievas siļķes nesālīja. Tad ragana nolēma:
Tā nav dzīve. Ir vajadzīgi cilvēki, kas visu dara, tad pat vecai raganai dzīve varētu būt drusku vieglāka.
Viņa nobūra vietu pie Daugavas ietekas jūrā un nosauca to par Rīgu. Bet burvība bija tāda kurš dzīvnieks ienāca Rīgā, tas palika par cilvēku. Aizmirsa zvēri savu zvēru valodu un putni savas dziesmas, visi sāka runāt latviešu vai lībiešu valodā. Viņi attapās, ka kažoku vairs nav un ka drusku salst, jo tas notika agrā pavasarī. Tad nu tie nabadziņi sāka sēt linus, aust audumus un šūt kādas drēbes, ko vilkt mugurā. Un vēl tie cēla mājas, lai būtu kur paslēpties no lietus, pasildīties un atpūsties. Bet tie lībieši atkal uzbūvēja laivas un zvejoja zivis. Tagad nu ragana varēja tirgū nopirkt sālītās siļķes un ugunskurā uz oglēm tās cept, ietītas dadža lapā.
Tā tā Rīga ir radusies. Un ragana joprojām dzīvo Rīgā Pārdaugavā, Kurzemes priekšpilsētā, Iļģuciemā. Tikai īsti nav zināms kurā mājā, jo viņa beidzamā laikā ir tās sākusi mainīt, meklējot klusāku vietu. Večiņai ir sācis likties, ka dzīve palikusi pārlieku nemierīga. Visi runā, brauc ar ugunsratiem. Valoda arī dažam tāda nesaprotama. No bēdām viņa pat sacerēja dzejolīti:
Kur ir brieži, kur ir zaķi?
Kur ir lāči, meža kaķi?
Apkārt tikai ļaudis staigā,
Svešās mēlēs viņi klaigā.
Kluču klučiem mājas ceļas,
Dūmi gaisā visur veļas.
Siļķes pārdod marinētas
Un nemaz tās nav tik lētas.
Nē, teica ragana. Tā nav dzīve. Es gribu atpakaļ savu būdiņu Daugavas galā, jūras malā. Es gribu parunāt ar paēdušu roni pie jūras krasta, un lai pūce naktī kliedz pie manas mājas eglē. Nav izdevušās šīs būdu būdas, ko te redzu. Laidīšu atpakaļ drīz zvērus mežā. Un viņa nolēma:
Lai nu parosās tie cilvēciņi vēl trejdeviņus gadus, un tad visi atkal paliks par zvēriem, putniem un augiem.
Un pēc tam par Rīgu stāstīs tā:
Skolotāji pārvērtās par pūcēm, kas plosa mazās pelītes. Policisti aizgāja mežā par vilkiem. Trūcīgie bezbiļetnieki, protams, par zaķiem. ūdensvada darbinieki un citi zemes racēji palika par kurmjiem. Tālruņa darbinieki uzrāpās priedēs un sita ar knābi savas ziņu skaņas. Un skaistās meitenes pārvērtās par puķēm. Bet mazie bērni par maziem lācīšiem, lūsīšiem un zaķīšiem. Kuģi ostā sarūsēja un nogrima, jo jūrnieki bija ielekuši ūdenī un aizpeldējuši kā roņi un laši.
Tā nu zvēri izklīda uz visām pusēm un Rīga palika tukša. Uz ielām auga zāle, uz māju jumtiem koki. Bet ragana bija jau palikusi pavisam veca un viņai bija grūti staigāt. Tāpēc, iedama uz jūru pa Bolderājas ceļu cauri Spilves pļavām, viņa apsēdās ceļmalā un pārvērtās par laukakmeni.
Tādi ir raganas plāni, bet varbūt tie nepiepildīsies. Tāpēc, ja redzat trolejbusā vecu sieviņu, dodiet viņai vietu, kur apsēsties, jo varbūt tieši viņa ir tā Pārdaugavas ragana.
/Klāvs Veinbahs/  |
