Esmu novērojusi....:)))

  Katra Romāna sākumā gandrīz visiem mīlniekiem šķiet, ka viņu laime būs gara un neatgriezeniska, bet tomēr viss nav tik optimistiski... Tiklīdz beidzas kaisles uzplūdi, tā sākas arī problēmas attiecībās. Lai arī kādi viņi nebūtu bijuši gultā, tāpat saskaras ar problēmām attiecībās, tāpat kā visiem izturīgiem, pāriet sāpīgais periods raksturu nesaderībā. Kaut kur viņiem ir pat grūtāk atrast sapratni, jo viņus vieno tikai sekss. Agri vai vēlu tas beidz iedarboties  kā narkotika, un te mīlnieki arī saprot, ka viņus gandrīz nekas nesaista. Gan dzīves jēga un intereses var paralēli atšķirties.  Tad tiek meklētas mīlas izklaides ārpus laulības...  Sānsoļu laikā mīlnieki atrodas tādā mīlas eiforijā, kura vēl pastiprinās slepeno attiecību rezultātā... Viņi dzīvo tādā seksuālā fantāzijā, ieciklējušies viens otrā, un nesarežģī sev dzīvi ar sadzīves problēmām. Tomēr visu dzīvi nevar ēst tikai vienus pīrāgus, kaut kad jums gribēsies arī parastos pelmeņus...

 ...Vai tiešām mums ir tik grūti izteikt savas jūtas skaļi, vai tiešām ir tik grūti vienkārši būt patiesiem, lai nenokļūtu strupceļā?.... Mūsu sentimentalitāte nav mūsu vājības, tas ir tikai viens no ceļiem uz ideālo, uz ko mēs tiecamies visas dzīves garumā....Vai varbūt es kļūdos?!...