|
Laikā, kad arī Latvijas presē tiek publicētas ziņas par to, ka citur pasaulē (lasīt - Amerikā) cilvēki, satraukuma drebuļu pārņemti, pasaules finiša gaidās nodrošinās ar pārtikas krājumiem, iekārto pazemes bunkurus, kā arī apgūst iemaņas, kā izdzīvot tikai ar sērkociņiem, īlenu un veļas striķa gabalu, es šorīt arī atcerējos to, ka bērnībā, dodoties 2. vai 3. klases ekskursijā ar autobusu, drošības labad līdzi biju paņēmis visādus potenciāli noderīgus niekus. Ja nu gadījumā autobuss noslāptu kādā pamestā tuksnesī vai mūžameža vidū (mana izpratne par Latvijas ģeogrāfiski pieticīgājiem apjomiem un "bīstamajām" klimatiskajām joslām nebija izveidojusies), es varētu palīdzēt saviem izmisušajiem un drudža pārņemtajiem klasesbiedriem. Biju jau iztēlē vizualizējis skatu, kā uz grīdas guļ cece mušas sakostā Linda, kurai ļoti svīst piere, un tajā brīdī es no somiņas izvelku dzelteno, "Kinder Suprise" šokolādes olā atrodamu kapsulu, kurā pirms brauciena esmu sabēris mājas aptieciņā atrastās dažādu veidu tabletes pret teju visām iespējamajām slimībām. Vēl manā somā noteikti varēja atrast dažādus neliela izmēra darbarīkus (āmurs gan tomēr bija par smagu), ar kuriem nepieciešamības gadījumā es autobusa šoferim varētu palīdzēt salabot braucamrīku vai arī atbaidīt baismīgos vilkus, kas mūsu klases skolēniem naktīs varētu uzglūnēt (pieņemot, ka sabojātajā autobusā nāktos pavadīt vairāk nekā vienu dienu). Tomēr vismuļķīgākais bija tas, ka es pienācīgi nespēju nodrošināties ar, šķiet, pašu nepieciešamāko - ar pārtiku. Bija iespējams dabūt tikai tik, cik mamma bija sagatavojusi. Tātad, dažas maizītes, konfektes vai cepumi; parasti arī kāds pārītis ābolu. Saprotams, ka arī kabatas naudas apjomi bija pavisam nelieli, lai pa ceļam varētu nopirkt konservus vai salami. Turklāt bija taču arī jāmaksā, teiksim, par Turaidas pils muzeja apmeklējumu un citām izglītojošām "figņām" vai arī, piemēram, ja gribēja nobildēties kopā ar mazu zirdziņu.
Tāpēc tagad, kad esmu pieņēmies briedumā un sasniedzis darbspējas vecumu, ķeršos pie lietas nopietnāk. Jau nākamās nedēļas nogalē es sākšu būvēt milzu svētnīcu pazemē, kuras n-to metru biezās betona sienas noklāšu ar svina plāksnēm, lai būtu drošība arī radiaktīvā uzbrukuma gadījumā. Šajā patvertnē sanesīšu arī visus savus DVD, komiksus, mīkstās mantiņas, kā arī audiotehniku. Ja nu būtu jāuzkavējas neciešami ilgu laiku, vismaz varētu atrast kādu nodarbi garlaicības kliedēšanai. Arī par pārtiku esmu rūpīgi padomājis. Jau sāku veidot iekrājumus - no mammas sasmērētajām četrām pusdienu maizītēm divas apēdu, bet pārējās divas ielieku savā pārtikas lādē. Bet, kas ir pats svarīgākais - šajā lieliskajā pazemes templī es aicināšu arī visus savus nelaimē nonākušos draugus. Kad tie kucesbērni ņaudēs aiz masīvajām metāla durvīm, raudot pēc patvēruma, es ar smaidu tās atvēršu un laipni lūgšu viņus apsēsties uz mana sarkanā samta dīvāna, kuru viņi apokaliptiskajās bailēs droši vien novems pavisam slapju. |
