iztēlojies...Aizver acis, aizver tās,
tik uz brīdi iztēlojies to...
bezgalīgu skatu ar zaļām pļavām,
tās vējiņš šūpo lēnām,
ieklausies kā tas šalts.
Pļavas vidū sēru bērzs aug,
tik liels un zaļš kā mežiņš mazs,
tam vienā zarā šūpoles kārts,
šūpolēs sēdi tu,
tu raud tev asaras birst,
tavā saujā sirsniņa snauž,
tā salauzta, tik ciešanas tai,
tu raud tai palīdzēt nespēj...
Tuvojas svešinieks kāds,
ēnas noslēpumā tīts viņš viss,
pietuvojies tev...
Satver rokas tavas, kas no asarām miklas,
sakļauj tās,
lēnām pie krūtīm tavām liek...
Viņš pietuvojas,
ar lūpām savām pie ausīm tavām,
čukst vārdus tev:
Neraudi vairs, siltu roku sniegšu es,
Neraudi vairs, sirsniņu tavu kopā liksim mēs,
Līdz saliksim, neraudi.
Pēc vārdiem šādiem,
tev asaras rimst,
smaids niecīgs, bet tomēr parādīties sāk. |
