Dienasgrāmatas (blogi)

Apkalpoju pircējus, bet tad kaut kas iekrita acī. Domāju, ka manā acī, bet, nē, izrādās, ka pircēja acī. Paaicināju viņu ienākt mūsu darba tualetē un pie izlietnes izskalot cietušo aci. Pircējs (sieviete) pakniksēja un cēli kopā ar mani iegāja tualetē.

Tad es teicu: "Piedodiet, ka ienācu ar Jums, bet man ir jāuzmana klienti - lai tie kaut ko nenozog."

Viņa atbildēja: "Bet šeit taču ir tualete, te nav plauktu ar precēm un kases aparāta!"

"Jā, toties te ir ziepes, gaisa atsvaidzinātājs, papīra dvieļu turētājs, tualetes papīra turētājs un vēl citas lietas, kuras arī kāds nekaunīgs pircējs varētu iznest. Saprotiet, mēs te nevienu "no malas" neielaižam. Es biju īpaši izpalīdzīgs. Ja manā vietā būtu kāds no maniem kolēģiem, viņš Jūs mūsu tualetē gan nelaistu! Bet tagad mazgājiet savu aci un nerunājiet. Es gaidīšu un uzmanīšu katru Jūsu kustību, cienītā."

"Es nespēju, es nespēju to darīt, ja tualetē līdz ar mani ir vēl kāds. Sitiet mani nost, bet nevaru!"

Redzēju izmisumu viņas sejā, tāpēc tomēr izgāju no tualetes un ļāvu viņai pabūt vienatnē. Vēlāk, veicot pārbaudi, konstatēju, ka viņa ir nozagusi divus rullīšus tualetes papīra, kā arī ar lūpukrāsu uz flīzētas sienas uzrakstījusi "Es te biju. Marta.". Žēl, ka nebija atstājusi telefona numuru.