Gadi iet un šķiet, ka ir aizmirstas un sen apklusušas sāpes. Bet ir tādas dienas, tādi notikumi, kad tās ar milzīgu spēku, kā mūmijas no šausmenēm, augšamceļas...

šodien sākumskolēniem koncerts un koris dzied par lāčabērnu-pekainīti, kam garšo medus ļoti, bet tomēr vairāk par visu viņš vēlas, lai tētis nāk mājās. dziesmiņā atnāk mājās gan tētis, gan māmiņa. labi lačabērnam-pekainītim...

cilvēkbērniem (maniem un daudziem citiem) tētis nenāk jau sen... viņš neredz kā tie dziedz, dejo, raud un smejas, kā viņiem sāp  un kā viņi priecājas. kā viņi izaug.

jocīgi. jāraud būtu viņam, bet nez kāpēc kamols kaklā šados brīžos ir man. vai tad tiešām sakāmvārdam taisnība: kā no acīm prom, tā no sirds laukā? vai vīrieši, izšķiroties no sievām, aizmirst savus bērnus un uzskata tos tikai kā alimentu slogu???