Dienasgrāmatas (blogi)

Justei

Domas – tas ir vissvarīgākais, jo „mēs esam tas, ko mēs domājam”. Reiz dzīvoja kāds sanjasins, svēts cilvēks, kurš sēdēja zem koka un deva cilvēkiem padomus. Viņš dzēra pienu, ēda augļus un uzskatīja sevi par svēto. Tajā pašā ciemā dzīvoja kāda sieviete.
Katru dienu sanjasins gāja pie sievietes un stāstīja, ka burvestības, ar kurām viņa nodarbojas, novedīs viņu ellē. Nabaga sieviete nespēja mainīt savu dzīvesveidu, jo buršanās bija vienīgais viņas iemākumu avots. Taču šausmīgās nākotnes ainas, ko sanjasins attēloja, uz viņu atstāja lielu iespaidu. Viņa raudāja un lūdza Dievu, lai tas piedod viņai, jo pati nespēja sev palīdzēt.
Un lūk, gan svētais, gan burve nomira. Atnāca eņģeļi un burves dvēseli paņēma uz debesīm, bet pēc sanjasana dvēseles ieradās velni.
„Kāpēc tā? – viņš bija sašutis. – Vai tad es nedzīvoju svētīgu dzīvi, vai visiem nesludināju bezgrēcīgu dzīvi? Kāpēc mani paņem uz elli, bet burvi uz debesīm?”’-
„Tāpēc, - atbildēja velni, - ka, kaut arī viņa bija spiesta nodarboties ar netikumīgiem darbiem, viņas dvēsele vienmēr bija pievērsusies Dievam, viņa lūdzās par glābšanu, tagad tā viņai tiek dota.
Bet tu, gluži otrādi, darīdams tikai labus darbus, domās vienmēr biji koncentrējies uz ļaunumu, kurš nāk no citiem. Tu redzēji tikai grēku, domāji par grēku, tāpēc tagad tev jāiet ceļu, kur ir vienīgi grēks.”

No Swami Vivekanandas citātiem