Dienasgrāmatas (blogi)

selenga, 04-05-2009 08:48		12 38
Sarunas pirms lidojuma........ – Paldies, ka Tu mani izdomāji, – priecīgi teica Mazais Princis paņemdams ciešāk Antuāna roku, kas no aizkustinājuma mazliet vibrēja kā toreiz, kad viņš pirmoreiz bija atrāvies no zemes. – Labestība ir dziedinoši vāja, ja lūgumi ir ļoti stipri, – Antuāns noteica klusā balsī un valdīja asaras, bet viņam bija kauns raudāt. – Vai zini... es ļoti baidos, ja nu Tu kādudien neatlido vairāk pie manis, – iečukstējās Mazais Princis. Tomēr pēc brīža viņš saprata, ka uz to nevar būt nekādas atbildes. – Bet vai Tu ļausi man izaugt lielam? Es arī dazreiz gribu lidot!– Mazais Princis dzirkstoši atsāka sarunu. – Es Tev ļaušu, manu zēn! Ļaušu un lepošos ar Tevi, kad Tu izaugsi liels. Vienīgi man no vienas lietas ir ļoti bail... – No kā tad? – No tā, ka cilvēki negribēs, ka Tu audz. Viņi gribēs, ka Tu visu laiku esi maziņš. Viņi ļoti noskums par to. Un it īpaši, kad Tu ārēji novecosi. – Vai no tā kaut kā var izvairīties? Vismaz pasakās...? – No tā nevar izbēgt pat pasakās. Tikai pasaku beigās nekad neviens nepasaka, ka viņi reiz novecoja un mira, jo tas cilvēkiem liekas pārāk skumji. Un tad viņi tos stāstus vairs nesauktu par pasakām. – Ak, kā gan es zināšu, kas ir pasaka un kas īstenība?– domīgi vaicāja Mazais Princis. – Tu to nekad nezināsi pirms tam, bet vienīgi pēc. – Vai zini? Es ļoti baidos brīžam tagad kādu pieradināt. Ko es darīšu, ja tas atkal notiks?, –zēns bažīgi paskatījās Antuānā. – Zini, tādos brīžos vienmēr atceries, ka mēs jau nepieradinām citus, bet paši sevi iekšēji pie viņiem. Savukārt, viņi sevi pieradina sevī pie mums. Bet mums ir tik ļoti kauns to atzīt. Bet tad, kad to sāk saprast, tad izdodas atbrīvoties no pašpārmetumiem un augt. Mēs citiem vēl to nepateicām, bet tad, kad Tu augsi, pasaki viņiem to, labi? – tēvišķi gudri pasmaidīja Antuāns. /Valters Korālis/

Komentāri

Ilona30: Laikam jau tiešām mēs sevi pieradinām pie otra klātbūtnes,un tad,kad atklājas,ka tas otrs nav sevi pieradinājis.....ir tāda vilšanās.Bet vai vēl sliktāk nav,ja tas otrs tā arī nepasaka,ka "nav pieradis",ka joprojām ir brīvs...
Tāpat arī ar to novecošanu.Ko lai dara,ja reālajā dzīvē tomēr novecojam,slimojam...Vai mīlam tik ļoti,lai spētu to pieņemt?Ir ko pārdomāt,bet,vai tas ko mainīs?

2009-05-04 09:03

selenga: Tev taisnība

2009-05-04 09:21

inuce: hmmm...interesanta nianse-tātad mēs nepieradinām?...Viņš pierod pie Viņas...Viņa pierodViņa....

2009-05-04 09:24

selenga: Abpusēji

2009-05-04 09:28

irfa28: pēdējā rindkopa viela pārdomās un ir tik skumji:((((

2009-05-04 09:28

selenga: Jā,padomāt ir par ko.....

2009-05-04 09:29

irfa28: kaunēties nav par ko ... vēl joprojām raudu ...

2009-05-04 09:31

Pārējos 5 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.