|
Klusiem un nemanāmiem krēslas soļiem vakars klaiņo ap
māju. Ar nedrošiem ēnu pirkstiem tas klusi pieklauvē un prasās
istabā.
Mēs atveram durvis un ļaujam ienākt. No pleciem tam noņemam
miglā savilgušo mēteli, ielejam krūzē smaržīgu zāļu tēju un
aizdedzinam sveci. Gaiss uzvirmo lāsainās atmiņu krāsās. Tās zaigo
un runā ar mums atblāzmas vārdiem. Gaistoši mirkļi..... Skumjas nopūtas.
Prieka uzplaiksnījums. Laimes nojausma.
Klausāmies atmiņu stāstā kā senā dziesmā, kurai vārdi
vietām jau piemirsti, bet skaņa vēl virmo sveces liesmā.
http://www.youtube.com/watch?v=orqBbW-Syc0
...tad neskaitām vairs laiku pulksteņa tikšķos, bet asaru krellēs uz vaigiem...
/..no comment needed../
|
