Auguste: tīri ziņkārības dzīts jautājums - cik ilgi Tu soļo pa dzīvi ar šo optimistisko nostāju? :))

Auguste: nu, te protams, varētu sekot nākošais jautājums- cik sen Tu apzinies sevi? ;)
ok, jebkurā gadījumā - prieks par Tevi! :) citiem, redz vajag pagausties un visādi citādi iebraukt auzās, lai kādu dienu nobītos no sava paša negāciju savārītām ziepēm, un... mainītos uz augšu.. katram savs laiks apjausmei, ka dzīve ir skaista. :))

Auguste: prieks par Tevi.. :) Zini, neesmu satikusi nevienu optimistu, kurš tād sbijis vienmēr. Parasti tie, kas mīl un bauda katru dzīves dodo iespēju, savulaik ir bijuši stipri lielā "melnajā caurumā". Un mana pieredze iz savas bezizejas man iemācīja būt iecietīgākai pret tiem, kas pagaidām tikai gaužas. :) Laikam uzdodot savu pirmo jautājumu gribēju Tev atsaukt atmiņā laiku, kad vairākumā bija dzīves belzieni kā saulainā puse.. Tā teikt, ja atcerēsies, varbūt arī pati atbildētu uz savu ieraksta jautājumu "Par ko tad gausties?!" ;)
Ok, aizrāvos :) Vārdu sakot - var gausties un var negausties, un man prieks, ka Tu to esi atskārusi un PRIECĀJIES PAR DZĪVI! no tiesas, prieks! :) Jo jo mūs tādu vairāk, jo pessimistiem mazāk iespēju izvairīties no dzivesprieka "vīrusa". Jo kā zināms ne līp ne tikai medus vai vīrusi, bet arī dzīvesprieks! :))

Auguste: oj, sapriecināji Tu mani! :)`Paldies! :) A par krīzi, - vārdam nav ne vainas - krīze ir vienlaikus gan briesmas, gan iespēja :) Neviens no mums nemainījās iz labas dzīves.. Krīzē ir potenciāls! To vajag tik apjaust! :) Ok! Labu nakti! :))