Dienasgrāmatas (blogi)

         19. aprīlī.

         Par spīti dažam labam skeptiķim un maža nīdējam šodien atkal biju pie malkas. Zāģēt gan nezāģēju, jo bija jātiek galā ar vakar pastrādāto. Jāsaka, ka tas vispār ir visai nepateicīgs darbs: sazāģētais koks ir krietnu gabalu no ceļa un malkas kaudzes, un nekādu tehniku te nevar pielietot, tāpēc sazāģētie kluči vienkārši jāņem padusē un jānes uz kaudzi. Laikam jau tieši te arī slēpjas tā galvenā vaina. Lūk, mēs ejam pa mežu lasot ogas vai sēnes, bet mūsu ceļu ik pa laikam aizšķērso krituši koki, kuri gadu gaitā pārvēršas par prauliem. Un tad nāk prātā doma: kas par izšķērdību! To visu tak varētu sastrādāt malkā! Bet, redz, pāris koku dēļ dzīt mežā dārgo tehniku nav ekonomiski izdevīgi, bet veco labo zirdziņu un ragavu arī vairs nav. Un tā nu mēs esam nostādīti izvēles priekšā: vai nu maksāt 150 Ls par autokravu gatavas malkas, vai arī iet uz mežu, staipīt zarus un nēsāt padusē malkas klučus, un pie viena paklausīties putnu balsīs un papriecēt acis ar zilajām vizbuļu actiņām. Un trenažiera iegādi atlikt vēl uz dažiem mēnešiem, jo mežā tauku slānis uz vēdera plok acīmredzami. Un arī miegs naktī ir pavisam cits. Tikai jāuzmanās, lai to sievišķi nesažņaudz par daudz stingri, noturēdams to par malkas kluci.:))