Dienasgrāmatas (blogi)

cukurzirnis, 15-04-2009 16:03		5 33
Šodien abi ar dēlu bijām izgājuši pabaudīt dabu. Kādreiz vēl jaunības laikos šeit dzīvoja dēls, tad pārcēlās citur, bet tagad šeit dzīvoju es jau kuro gadu. Atlaidāmies pērnajā sausajā zālē veca zivjudīķa krastā, sildījāmies pavasara saulītē un mēģinājām sastiķēt kopā atmiņas. Dīvaini: viņš jaunāks, bet atmiņas vecākas; es vecāks, bet atmiņas jaunākas. Tepat tuvējā alkšņu pudurī saauguši dzeltenie vizbuļi. Tie ziedēja arī pirms 7 gadiem, kad šeit pēdējo reizi bijām kopā. Nenoplūcām nevienu ziediņu. Priekš kam?! Visu pasauli jau līdzi neaiznesīsi. Diena arī tāpat bija jauka.

Komentāri

Lauminita: man gan patīk paņemt kaut ko līdzi...kaut smilšu graudu...vai smaržu pat visniecīgākā ziediņa izskatā:)

2009-04-15 16:23

cukurzirnis: Zināmā mērā Tev varbūt taisnība, bet no otras puses - nēsājot līdzi pagātnes liecības, tu gandrīz vai kļūsti par pagātnes vergu. Kad gadu sakrājas vairāk, nasta gan ir salda, bet reizēm var būt arī par smagu un neļaut saskatīt tagadni.

2009-04-15 19:36

cibrice: Skaisti!(pat iztēlojos)...:)))

2009-04-15 16:31

AGATINA: Skaisti! Man arī atmiņas par savu dzīvi laukos ir vismīļākās...:)

2009-04-15 19:35

cukurzirnis: Redzi nu! Bet es pēc rūpnīcu gadiem esmu atgriezies laukos pa īstam, un tagad tās bērnu dienu atmiņas liekas tik saldas, ka varbūt pat mēģināšu par tām kaut ko turpmāk pastāstīt.

2009-04-15 19:45

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.