Gaidīšanai...
Wherever you go Whatever you do
I will be right here waiting for you Whatever it takes
Or how my heart breaks
I will be right here waiting for you
Gaidi mani, būšu... tūlīt, tūlīt. Rīt. Parīt. Pēc pāris dienām, nedēļām, mēnešiem...un mēs gaidam. Gaidam.
Arī Solveiga Pēru Gintu gaidīja.
Mēs lamājamies, kad pie kases lielveikalā nespējam sagaidīt savu kārtu, jo liekas, ka kasiere strādā par lēnu, mēs mašīnā taurējam cilvēkam, kurš brauc uz 85 km/h. Kāpēc tik ikdienišķas lietas mūs satrauc? Kāpēc dažreiz mēs nepadomājam, ka ir lietas, kuras turpinām gaidīt visu mūžu un, kuras, visticamāk, arī nekad nepienāks? Mēs spējam arī gaidīt tādus sasodīti īsus, skaistus mirkļus, kuri ceļ spārnos tikai uz ļoti īsu brīdi. Bet mēs gaidām. Mums patīk. Cerēt un iztēloties to, kas notiks un, kur notiks, un, kā notiks. Tad mēs vēl mēnesi pēc šī ,,kaut kā nespējam attapties un esam laimīgi, pārrunājot katru sīkumiņu, ļaujot notrīsēt ķermenim, atceroties un atceroties, atkal un atkal.
Šad tad, vērojot visdažādākos cilvēkus, galvenokārt sievietes, es domāju, kas ir tas, kas liek gaidīt, būt kopā ar cilvēku, kurš mūždien ir jāgaida. Kurš nekad nav tur, kur gribētos. Kad šis ,,kāds būs blakus tāds, kādu viņu gribam. Kad viņš ir blakus, kopā, līdzās, mums patīk tvert katru mirkli, jo tajā mirklī viņš ir Tavs. Vienīgais. Un tad atkal viņš ir jālaiž prom. Tur, kur viņš pieder. Turpinās eiforija un gaidīšana, kad atkal būs kaut kas tikpat skaists, vai pat vēl skaistāks. Pa vidu uzmācās skumjas, izmisums, nobirst pa kādai asarai, bet viņš solīja, ka būs. Viņš būs. Jo viņš vienmēr atgriežas. Vienalga, kādus dubļus izbridis, kādus ceļus izstaigājis. Solveiga savu Pēru Gintu sagaidīs, nedomājot ne par ko citu, kā par to, ka viņa gaidīja un tas atmaksājās. Atdzisa simtiem rīta kafiju, sapelēja pusdienas un nepagatavotās vakariņas palika ledusskapī. Bet viņš pārnāca, izdzēra kafiju, paēda pusdienas, vakariņas, kārtīgi izgulējās un devās prom. Jo viņu sauc, viņu gaida, viņu vajag. Cik tas ir forši, viņa domāja, viņš ir kolosāls cilvēks, ja tik daudziem ir vajadzīgs, es ar viņu lepojos un plīstu no laimes, kad par viņu kāds pasaka labus vārdus. Jā, tad es domāju, viņš ir manējais, es viņu gaidu!
,,Telefona aprāts uz kuru zvanāt, ir vai nu izslēgts, vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. saka klausulē sievietes balss. Un tā gandrīz katru dienu. Katru vakaru. Katru nakti. ,,Nesanāca laika. Ir frāze, kas parasti nomierina protams, ka nesanāca! Kā var sanākt, ja Tu esi tik daudziem vajadzīgs! Cik forši!
Es neesmu naiva, es vienkārši mīlu. Bez ierunām un jebkādiem nosacījumiem. Tikai tie, kas mīl, pie tiem atgriežas. Vienmēr. Vai tā nav?
Solveiga joprojām kopš Pērs pirms daudziem gadiem devās projām gaida viņu mazajā kalnu būdiņā. Solveiga teica Pēram, ka viņa vienmēr ir bijusi kopā ar viņu savā ticībā, cerībā un mīlestībā.
|
