Bērnība

90to gadu nogalē, kad man vēl bija tikai 15, ar klasesbiedriem pēc 1. septembra svinīgās procesijas skolā bijām aizgājuši pasēdēt "vērmanītī" (tad, ja atceramies, alkoholiskos dzērienus drīkstēja atklāti malkot bez bailēm no likuma pirksta). Lūk, tā arī sēdējām savos glītajos uzvalciņos un neērtajās lakādas kurpēs un domājām kā labāk noslēgt šo dienu. Artūram kāda tante saistībā ar skolas gaitu atsākšanu bija uzdāvinājusi aplauksni ar (tiem laikiem) diezgan lielu naudas summu, un mēs, pārējie divi - es un Kārlis - atplaukām priekā, uzzinot, ka viņš šo naudu labprāt notriektu kopā ar mums. Es jau visiem biju izmaksājis aliņus, kurus tobrīd uz soliņa tukšojām, taču gribējās naudu ieguldīt kādās saistošākās nodarbēs vai precēs. Kārlis, bravūrīgi izspļaujot no mutes izsmēķi, pēkšņi izspļāva: "Davai, veči, nopērkam mauku!". Tajā brīdī es laikam aizrijos ar alu. Paskatījos uz Artūru, un viņa mazliet nepieklājīgajā smīnā redzēju, ka šī ideja viņam būtu gluži pa prātam. Protams, mēs visi bijām nevainīgi un, lai arī Kārlis teica, ka vasarā ir pieskāries savas māsīcas krūtīm un pat uzgūlies viņai virsū, mēs to tomēr neskaitījām par īstu kniebšanos. Tāpēc doma, ka varētu zaudēt nevainību ar vecāku sievieti, likās tik satraucoša, ka man sāka kņudēt vēders un pastiprināti svīst plaukstas. Domāju, ka pārējie zēni juta ko līdzīgu. Tātad, mēs, kā saka, bijām uz viena viļņa, un atlika tikai "izfiškot" rīcības plānu. Sākumā domājām, ka mēģināsim piedāvāt par naudu nokniebties kādai no mūsu vecākajām radiniecēm, taču pēc tam sabijāmies, ka viņas mūs varētu nosūdzēt vecākiem, un tad mums droši vien kabatas naudu neredzēt turpmāko pusgadu. Tomēr bija jāizvēlas kāda sieviete, kas nepazītu ne mūs, ne mūsu vecākus. Nedrīkstētu būt nekādas iespējamās informācijas noplūdes. Kārlis zināja teikt, ka maukas var atrast uz "čakenes"`, bet tas esot tikai vēlu vakarā, un diez vai vecāki mums ļaus tik vēlu klejot pa ielām. Tātad, no Čaka ielas ņemamās sievietes nederēs. Atcerējāmies par vienu no Rīgas intīmsaloniem un domājām, ka tur mums varēs sniegt kādu informāciju par to, kur pēc iespējas ātrāk (kamēr vēl gaišs) iegūt sievieti trijiem zēniem. Aizgājām pie intīmsalona ieejas, taču neviens no mums nevarēja saņemties tur ieiet. Izlēmām mest monētu. Zaudētājs izrādījos es, tāpēc man zēnu priekšā nācās sadūšoties un tomēr doties iekšā. Pavēru durvis - bija diezgan pustumšs un vēss. Gāju uz priekšu pa nelielu gaiteni un aiz letes ieraudzīju kādu sievieti balinātiem matiem un milzīgām lūpā. Redzēju uzrakstu virs letes - "Administratore". Gribēju jau vērt vaļā muti, taču viņa pasteidzās pirmā.

- Ko meklet, puisit? (viņa, kaut bija krievu izcelsmes, tomēr centās runāt latviešu valodā, jo es ar saviem blondajiem matiem un jūraszilajām actiņām pēc slāva noteikti neizskatījos)

- Ekm... Es gribētu zināt, vai šeit tagad var nopirkt mauku? Mēs ar zēniem dabūjām naudu, un mums tā līdz vakaram jāiztērē. Zēni gaida ārā, varu pasaukt, ja jūs gribat viņus redzēt.

Un tad notika tas, ko es negaidīju. Biju paredzējis, ka sieviete laipni aicinās iekšā vai sniegs kādu padomu, taču viņa, dažas sekundes ieplestām acīm skatoties uz mani, pēķšņi sāka vājprātīgi smieties. Ar rokām atspiedusies pret leti viņa bēra savus "ho-ho-ho" tik skaļi, ka vēlējos kļūt neredzams. Sāku kaut ko murmināt, jo no satraukuma skaļāk parunāt nevarēju, un pēc mirkļa, redzot, ka sieviete tomēr nenāks pie sajēgas, metos uz durvju pusi. Izskrēju uz ielas ar pavisam slapju pieri. Skatos, zēni mierīgi sēž uz ietves apmales un grauž riekstiņus.

- Nu, sarunāji? - Artūrs pavaicāja.

Gribēju atklāt savu izgāšanos, taču tad padomāju un teicu ko pavisam citu: "Jā, viss normāli.Biju pie administratores, pateicu, ka mēs esam trīs puikas, kas grib pajārēties ar sievieti, un tad viņa atveda piecas meičas, no kurām es drīkstēju izvēlēties tīkamāko. Ceru, ka nedusmosieties, ka izvēlējos vienpersoniski - es galvoju, ka jums viņa patiks. Viņa tūdaļ būs gatava mūs pieņemt. Es domāju, ka droši varat iet iekšā. Es arī jums tūlīt pievinošos, tikai vispirms aizskriešu līdz telefona būdiņai, lai piezvanītu mammai un pateiktu, ka būšu mājās vēlāk. Bet jūs ejat, es tiešām tūlīt būšu. Kad redzēsiet sievieti ar lielām lūpām, pasakiet viņai, ka esat tie zēni, kuriem tikko rezervēta mauka.

Zēni priecīgi saskatījās, pabrīnījās par tik ātru guvumu un devās aiz tumši stiklotajām intīmsalona durvīm. Bet es tikmēr nesos uz mājām, jo negribēju nokavēt multenes "Motopeles no Marsa" kārtējo sēriju.