|
man ļoti sāpeja kad biju viena, man tā īsti nebija draugu pie kuriem varētu pieturēties , man brižiem skauda citu cilvēku laime un milestību, es vienmēr esu dzinusies pēc tās , jo pašai ir trūcis i mīļuma i maiguma, kad es sastapu tādu cilvēku, no sākuma protams viss bija idiāli, bet gāja laiks un viss mainijas , be kā sakot man jau laika diezgan tādēļ sākšu pamazam jums stāstit to tālāko kas bij noticis manā dzive, esiet vēriģi tas nav nekāds izdomājums, bet gan mana dzīve un to visu es parcietu..
Katru dienu es gāju pie sava tēva ciemos es viņam vienmēr palīdzēju kā māceju, bij grūti noraudzīties uz to skatu ka tētis bij vārgs un nevareja tā pat ``isti pastaigāt saviem spēķiem, bet es biju stipra vienmer atbalstiju uz sevi viņu un janu nokrita tad palīdzeju piecelties, bet to kā lai saka nebija man gruti, man bij smaģi ap sirdi. pasttot tētim par to ka esu atradusi savu otro pusīti tētis ļoti nopriecājas, jo viņš jau mani mudināja cik nu var gaidīt, kad nu būs tev beidzot kārtīgs draugs....
Gāja laiks es aizbraucu uz vasaru uz cēsu rajonu tur kur dzivoja mans draugs, protams musu starpa nodibinajas romantiskas atiecibas, pašai negaidot es paliku stavokli man tolaik bija kādi tikai 18.gadi, es šusmīģi pārbijos no sākuma, tas lielākot ties bija par iemeslu kāpēc es precejos, neteikšu ka to cilv;eku es nemīlētu tolaik es viņu mīlēju varetu pat teikt ka biju apsēsta ar viņu, redzēju viņa tikai to pozitivo, ka tautā sakās biju uzvilkusi roza brilītes un par tām lūkojos uz viņu.
mani ar var saprast, jo tiecos pec maiguma un skūpstiem un man` ģimene vienmēr ir bijusi pirmajā vieta |
