Dienasgrāmatas (blogi)

1.      marts.

         Pavasars šogad ir tāds atturīgs un klīrīgs kā kāda baznīckunga kalpone. Naktīs pie      sala, bet dienā ap pusdienlaiku tomēr uzspīd saule un tad daba ieelpo ar pilnu krūti. Mani, protams, velk Venta. Gribas satikt veco draugu ūdensstrazdu, bet pie viena apskatīt arī rumbu un pašu Ventu. Diemžēl ūdenslīmenis upē vēl netaisās celties. Vēl jāgaida, kad atnāks siltas naktis vai vislabāk – lietus.

        Bet pilsētā arī tagad jau ir jauki. Ielas pārsvarā jau tīras un sausas, paliek tikai vēl neizkusušie sniega vaļņi, bet tas nu tā...  RIMI sapircies lētos krīzes produktus, sēžu autobusu pieturā un dzeru superlētu un supergaršīgu  krievu(!)  alu. Līdz autobusam vēl savas 10-15 minūtes. Pie soliņa pienāk divi mazbērni ar somām plecos, tātad skolnieki, bet es vienkārši nespēju apjēgt, ka tik maziņi jau var iet skolā. Čalīts savu somu noliek sola galā, un  abi paliek stāvēt, bet  es te kā tāds Steņka Razins izlaidies viens pats pa visu solu! Pabīdos un saku skuķenei, lai nāk sēdēt, un tā šie abi labprāt apsēžas. Es jautāju: kā iet?  Meitene atbild, ka labi. Nu cik labi?  – es jautāju. Nu šitik – viņa atbild, pieliek vienu roku pie zemes, bet otru izstiepj augstu gaisā. Kad esam pasmējušies un nedaudz aprunājušies, meitene man jautā, vai man gadījumā neesot 20 santīmi. Es jautāju: bet kam tev vajag? Nu... priekš skolas...  Nemelo! Priekš skolas tev mamma naudu iedeva, bet tu to notērēji. Atzīsties ar labu! Kamēr skuķene stostās, atbild puišelis: viņai nauda neesot bijusi, bet viņš esot iztērējies un zīmuļa vietā draudzeni esot pacienājis ar konfektēm. Es iebāžu roku kabatā un uz dullo izvelku 50 santīmus. Iedodu skuķenei un saku – nu tad ej un patērējies un pacienā savu brūtgānu! Viņa abām plaukstām aizsedz seju, tad iesmejas, un tā šie abi, rokās sadevušies, aizskrien uz veikalu. Ak, bija laiks, kad man nebija naudas, ko pacienāt savu brūti,  lai kā arī būtu gribējis. Lai nu tagad tiek vismaz viņiem! J))