visādīgi vervelējumi nakts melnumā

Ienāku ar smaidu, aizeju - kā nu kuro reizi, palasu, ko citi raksta, citi palasa, ko es, pakomentē, uzrakstu vēstules, daži atbild, daži nē...kādu foto ielieku, dabas ainavu vai portretu, paskatos citu fotogrāfijas, jūtubu linkus...tāds nakts prieciņš, bez maksas.

Dienasgrāmatas ir interesantas. Ar labvēlīgu smaidu, ar neslēptām dusmām un pat ar naidu. Tāda vietējā dzīve. Skatos monitorā un domāju - aiz tā ir tik daudz cilvēku, neredzamu, bet šķiet, ka tepat vien ir. Vai es gribētu, lai visi šie cilvēki būtu manā istabā? Pasarg, Dievs! Bet tagad, sēžot pie monitora ar kaķi klēpī, atveras logs un manā istabā ienāk draugi! Es zinu - viņi ir tur, savās mājās, pie saviem datoriem, bet tad, kad ieraugu pazīstamu niku "draugi onlaine", ir tāda silta sajūta, it kā tiešām tas draugs būtu blakus! Nikiem katram ir savs IZSKATS. Vnk skatoties uz niku, es tos redzu kā dzīvus, kā patstāvīgas radības, ienāk prātā doma, kāpēc tieši tādu niku šis cilvēks ir izvēlējies. Dažreiz niks slēpj sevī kaut ko, liek papūlēties, lai atšifrētu, tas ir interesanti un gribas vairāk par to uzzināt. Bet ne vienmēr.

Cik labi, ka ir internets! Pluksa arī to ir iecienījusi: kad es tā pa nakti plivinos tīklā, viņa pienāk un ļoti nopietni sēž klēpī, un šad tad pieskaras ar ķepu kursora bultiņai uz ekrāna. Kad zīmēju, tad ir ļoti krāsains ekrāns, krāsas viņai ļoti patīk, tad viņa darbojas  un beigās jau kāpj uz klaviatūras, nu, tas jau ir par traku un es viņai gulēt doties saku:)  Tagad viņa aizgāja gulēt pie krāsns.Tā ir vislabākā vieta istabā, it īpaši šādā ziemīgā laikā. Saldus sapņus, Pluksīt!