|
Reiz kādam nabadzīgam tirgotājam vienam
bija jādodas tālā ceļā un tādēļ viņš visus savu dzelzs lietu krājumu
uzticēja kādam bagātam tirgotājam. Tas apsolīja raudzīties, lai svešais
īpašums pa to laiku netiktu sabojāts, nozaudēts vai nozagts.
Kad nabadzīgais tirgotājs atgriezās, viņš tūdaļ devās pie kolēģa un
lūdza viņu atdot viņa cirvjus, sirpjus, kapļus, arklus, pakavus un
naglas. Bet bagātais tirgotājs pa to laiku visu bija izpārdevis, un,
lai aizbildinātos, viņš teica: Ar tavu dzelzi, dārgais draugs, notika
nelaime.
Kas tad?
Es tos biju novietojis kaltē. Bet tur čum un mudž no pelēm. Viņas to
dzelzi apēdušas. Es pats redzēju, kā viņas to grauza. Ja tu netici,
nāc, apskati pats!
nabaga tirgotājs neielaidās strīdā. Viņš teica: Kāpēc gan man tas būtu
jāredz? Es tev arī tā ticu. Es jau zinu, ka dzelzs pelēm ir sevišķi
izmeklēts ēdiens. Dzīvo vesels.
Tad nu viņš devās prom no bagātā. Uz ceļa mājas priekšā spēlējās kāds
mazs zēns, bagātā tirgotāja dēls. Nabadzīgais tirgotājs pasveicināja
zēnu un, noglāstījis to, uzsēdināja sev uz pleciem un it kā pa jokam
nesa viņu taisnā ceļā uz savām mājām.
Nākošā dienā abi tirgotāji satikās tirgū, un bagātais tirgotājs žēlojās
nabadzīgajam, ka viņa dēlēns esot pazudis un jautāja viņam, vai tas
neesot šo redzējis vai ko dzirdējis. Jā, jā, esmu gan, atbildēja
nabagais. Tiklīdz es vakar izgāju no tavas mājas, es redzēju, ka
vanags nolaidās pie tava zēna, saķēra to un aizlidoja prom.
Tad bagātais kļuva nikns un kliedza: Kaunies tu mani izsmiet! Vai tad ir iespējams, ka vanags aiznes bērnu?!
Nē, es nemaz nesmeju par tevi! Man tas nešķiet dīvaini, ka vanags
aiznesis bērnu, ja jau peles var apēst veselu vezumu dzelzs. Viss ir
iespējams. Nu bagātais visu saprata. tavu dzelzi neapēda peles, bet
gan es to pārdevu, viņš pazemīgi atzinās. Bet es tev to divkāršs
atlīdzināšu.
Nu, ja jau tādas tās lietas, tad arī vanags nav aiznesis tavu dēlu, un es to atvedīšu tev atpakaļ.:/Ļ.Tolstojs/ |
