Tajās pašās zvaigznēs

Āgrāk es savādāk lūkojos.

Viņas turpat, un šķiet

Nemainās.

Tik es skatos uz tām

Un neizprotu,

Kāpēc agrāk tās tuvākas  šķita,

Un mirkļos, kad krita,

Es steidzu, ko vēlēt,

Lai piepildītos,

Ar cerību kārtējo sasildītos.

Jā, zvaigznes tās pašas,

Tik nu es jau cits,

Ne vairs tik balts,

Drīzāk jau krīts,

Mazliet likteņa izrakstīts.