«Viņš mani apvainoja, viņš man iesita, viņš mani pieveica, viņš mani
aplaupīja.» Tajos, kas sevī perina šādas domas, naids nebeidzas.
Kurš dzīvo baudu apcerēs, tas ir neapvaldīts jūtās, negausīgs ēšanā,
ir slinks un neizlēmīgs, tieši viņu satriec Māra, tāpat kā virpulis
bezspēcīgu koku.
Kā mājā ar sliktu jumtu sūcas lietus, tā slikti attīstītā prātā iesūcas
iekāre.
Nopietnība ir ceļš uz nemirstību. Vieglprātība ceļš uz nāvi.
Nopietnie nemirst. Vieglprātīgie līdzinās miroņiem.
Skaidri to saprazdami, gudrie ir nopietni. Nopietnībā viņi rod prieku. Viņus
priecē cēlais.
Tumsonīgi, nesaprātīgi cilvēki ir sliecīgi uz vieglprātību.
Gudrais nopietnību glabā kā vērtīgu dārgumu.
Vairieties no vieglprātības, kaislībām un baudām, jo tikai nopietnais un
saprātīgais sasniedz lielu laimi.
Trīcošu un drebošu, viegli ievainojamu un grūti noturamu domu gudrais
vada kā strēlnieks bultu.
Tikko noturamas, nestabilas un grīļīgas domas savaldīšana ir labs darbs.
Savaldīta doma aizved pie laimes.
Ak vai! Šis ķermenis atstumts, nejūtīgs un bezvērtīgs kā bluķis
uz zemes nedzīvos ilgi.
Labi pateikts cilvēka vārds, kuram viņš neseko, ir tikpat neauglīgs kā
skaists zieds ar jauku krāsu, bet bez smaržas.
Ziedu aromāts neizplatās pret vēju, tāpat arī sandalkoka, tagaras vai
jasmīna smarža. Turpretī tikumīgo aromāts izplatās arī pret vēju. Labs
cilvēks iekļūst visās vietās.
Ja ceļotājs nesatiek sev līdzīgu vai labāku, lai
viņš stiprinās vientulībā: ar muļķi draudzība nav iespējama.
Muļķis, kas apzinās savu muļķību, jau ar to vien ir gudrs, bet muļķis,
kas iedomājas, ka ir gudrs, patiešām, kā saka, ir muļķis.
Neapveltīti ar saprātu, muļķi ar sevi izrīkojas kā ar ienaidniekiem,
darot ļaunumu, kas nes rūgtus augļus.
Kad muļķis sev par nelaimi apgūst zināšanas, tās iznīcina viņa laimīgo
lozi, sadauzot viņam galvu.
Helēna Rēriha "Budisma pamati"
|
