Strauti uz upēm tek, sniegs kūst un pamazām saraujas ledus , bet pavasaris jau pumpuros jūtams. Tas tikai vēl piesardzīgs...bet nāks, nāks atkal saule un siltuma pārpilnās dienas! Un tad es dziedāšu atkal kā katru pavasari un zināšu arī, ka tu to dari. Un nekad tā sajūta nezudīs...līdz mēness vēl pēdējo reizi pār mūsu galvām brīnumains uzausīs...šodiena paies, kas zina, ko rītdiena atnesīs...

Nepazaudēt šo brīnumu, jo tas ir īsts. Nepazaudēt mirkļus, kas mīļi un dārgi, domāt, kā iepriecināt savu mīļo cilvēku, kā radīt viņam svētku sajūtu, kā dot sevi, neprasot kaut ko pretim. Un tad tu saņemsi tik daudz, kam pat baidīsies noticēt, ka tas viss tev!

Ir tādas dienas un naktis, kad piepildās visādas vēlmes. Kad tas, ko vēlies tu, it kā atbalsojas otrā cilvēkā. Un viņš tevi saprot bez vārdiem. Nav tālu no ideālas pasaules? No ideālām attiecībām? Bet tā tiešām IR! TAJĀ mirklī, kad tas notiek, tā ir ĪSTENĪBA!  Tad es noglabāju šo sajūtu savā Labo sajūtu bankā. Lai nepazaudētu. 

Vārds "nekad" ir visdīvainākais vārds pasaulē, jo, to atkārtojot, tiek atņemtas tiesības uz izdošanos. Un tāpēc, sakot " nekad nesaki NEKAD", noliegums ir spēcīgāks. Un tikai retu reizi izdodas šai barjerai tikt cauri, jā, varbūt aizķeras kāja, varbūt jāpaklūp, bet ir gadījumi, kad NE pazūd un lietas IZDODAS:)) Tik vienkāršs brīnums!

Ar labu nakti, oho dienasgrāmata, ej nu tu arī gulēt!