Dienasgrāmatas (blogi)

Piecēlos, noskurinājos, ar apļveida kustībām pavingrināju krūšu muskuļus un vādera presi, no iegurņa pacelšanas atteicos kūtruma pēc un arī tāpēc, ka jutos tāpat frišs diezgan. Pastiepu roku grāmatplaukta virzienā, paņēmu kaut kādu literāru izdevumu un jau gribēju sākt lasīt, bet konstatēju,  ka neko nevar redzēt, jo izrādījās, ka vispirms ir jāiededz  gaisma, bet pulkstenis rāda jau (vai tikai!)  pieci no rīta. Līst zem segas bija slinkums, tāpēc nolēmu apskatīties tajā rakstu darbā, kas  man gadījies pa rokai, kurš idiots tik vēlā nakts stundā atļāvies mani modināt. Faktiski sakot, jutos pat nelielā neziņā, jo izrādījās, ka pirms vienpadsmitarpus gadiem kāda Neretas vidusskolas skolotāja  L. Grebska, gribēdama uzlielīt Jāni Jaunsudrabiņu, bija MAN nozagusi tos Hjalmāra Soderberga vārdus, kurus šorīt gribēju uzdot kā savus. Bet lai nu būtu! Ļaunu prātu es uz to skolotāju neturu kaut vai tāpēc vien, ka viņa ne tikai šodien, bet arī tad, pirms vienpadsmitarpus gadiem bija ne  tikai jaunāka par mani, bet arī smukāka un pie tam arī daudz labestīgāka, jo kā gan citādi viņa būtu atradusi tik skaistus un man īsti piemērotus vārdus:

 „Es gribu būt mīlēts,

Ja ne mīlēts,

Tad apjūsmots.

Lai no manis nebaidās,

Lai mani neienīst un nenicina.

Mana dvēsele baidās no tukšuma,

Tai vajadzīgs jebkurš pozitīvs atbalsts...”

Post skriptum:

Tieši gadu mijā atmetu smēķēšanu.

Kā teica Raimonds Pauls,