Dienasgrāmatas (blogi)

Vakar tas kuslais sniedziņš  ar mokām vakaru sagaidīja, bet šodien atkal viss pliks un pelēks. Ja Aivars kādreiz teica, ka Maņģene nav Latvija, tad man gribas teikt, ka arī Mežvalde nav Latvija. Klausos pa radio, kā kaut kur snieg, kaut kur apledojuši ceļi, kaut kut plosās stiprs vējš, bet pie mums viss klusi un mierīgi. Debesis vienmuļi pelēka kā kāds katla vāks, un jau pusčetros metas krēsla. Drīz Ziemassvētki, bet kaut kā neticas, ka tas ir taisnība. Aizgāju uz mežu, nocirtu eglīti un tūlīt uz karstām pēdām arī izpušķoju, lai vismaz mājās būtu svētku noskaņojums. Pat konfektes veikalā nopirku, lai būtu ko kārt pie eglītes.

Man tagad ir savs modinātājs. Kā jau dīkdienis, es reizēm mēdzu pagulēt arī tā ilgāk, bet tagad līdz ar mazu gaismiņu aiz loga sāk kalt dzenis. Nu ne jau nu kalt, bet vienkārši viņš aiz loga barotavā knābā speķi, bet tomēr skan tik dūšīgi, ka lejas kaimiņiene man pat aizrādīja, sak, ko es tik agri no rīta dzenot sienā naglas. Zīlītes un zvirbuļi pa barotavu ņemas cauru dienu bez apstājas, un arī tas ir pozitīvs rādītājs, bet bija arī bēdīgs moments: mežā pie kādas lepnas privātmājas ir dīķis. Vajadzēja tikai vienu vēsāku nakti, lai dīķis pārklātos ar ledus kārtiņu, un tajā iesala veselas četras mežapīles. Tā viņas vēl tagad tur stāv kā pieminekļi. Un nebija neviena, kas tās izglābtu. Jau otro gadu pēc kārtas. Žēl!(