|
Dienasgrāmatas (blogi)
Dassi, 28-11-2008 18:35 |
|
11 112 |
Vīrs, kurš neticēja mīlestībai.
Dzīvoja kāds vīrs,kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks,tāds pats kā tu vai es, bet īpašs bija viņa domšanas veids: viņš uzskatīja,ka mīlestība neeksistē. Lielu daļu savas dzīves viņš bija pavadījis,meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē. Viņš teica,ka mīlestība ir kā narkotikas-tā liek tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi, kļūsti atkarīgs no mīlestības, bet kas notiek, kad tu vairs nesaņem savu dienišķo mīlestības devu? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtējā deva. Viņš teica, ka vairākums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecībām narkomānu un narkotiku piegādātāju. Tas, kuram ir lielāka atkarība, ir kā narkomāns, un mazāk atkarīgais ir piegādātājs. Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu. Šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski. "Tu esi mans!" Un viņš kļūst greizsirdīgs un prasīgs. Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Jaunlaulātie Dieva pārstāvju, savas ģimenes un draugu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram. Pēc kāzām-nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk-var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts. Redzams tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; viņi sāpina viens otru un tā turpina, nemaz nepamanīdami, ka viņu mīlestība ir beigusies. Vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc netic mīlestībai, un teica pārējiem:"Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā." Tad kādu dienu šis vīrs pastaigājās pa parku, un tur uz soliņa sēdēja un raudāja skaista dāma. Ieraudzījis viņu raudam, vīrs kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un pavaicāja, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atbildēja, ka raud tāpēc, ka mīlestība neeksistē. Kāpēc tu domā, ka mīlestība neeksistē?Tas ir garš stāsts, viņa atbildēja. Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Es biju mīloša sieva, kas rūpējās par māju un bērniem. Mans vīrs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm; panākumi un sabiedriskai tēls viņam bija daudz svarīgāks nekā mūsu ģimene. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka viņu vairs nemīlu un ka viņš vairs nemīl mani. Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs, un tas bija iemesls neaiziet. Nu bērni ir pieauguši un atstā juši mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar vīru. Ja es arī satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē. Tāpēc es raudu. Vīrs saprata, apskāva viņu un teica:"Tev ir taisnība, mīlestība neeksistē. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja un nekad nepivīla viens otru. Katrs brīdis, pavadīts kopā,bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības, nebija privātīpašnieciskuma. Attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus priecēja. Kādu dienu vīram radās dīvaina doma. Viņš iedomājās:"Hmm, varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība. Tas nav tas, par ko runā dzejnieki, tas nav tas, par ko runā reliģija, jo es neesmu atbildīgs par viņu. Es no viņas neko neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis; es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tomēr eksistē, bet tā nav tāda, kā mēs iedomājamies." Kad vīrs sāka stāstīt par to viņai, viņa teica:"es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet nav tāda, kā mēs domājam."Viņi nolēma kļut par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā, un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Vīra sirds bija tik mīlestības pārpilna, ka reiz naktī notika liels brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs, atradis pašu skaistāko, un viņa mīlestība bija tik liela, ka zvaigzne sāka slīdēt lejup no debesīm un drīz bija viņa rokās. Tad notika otrs brīnums- viņa dvēsele saplūda ar zvaigzni. Viņš bija neizsakāmi laimīgs; viņš steidzās pie savas mīļotās un ielika viņas rokās zvaigzni kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās, viņa mirkli šaubījās. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos. Nu pa pasauli staigā vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un ir arī skaista veca sieviete, kura gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kas kādreiz bijusi viņas rokās, bet šaubu mirklī pazaudēta. Vīrs kļūdujās, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime,un kļūda bija ielikt savu laimi viņas rokās. Laime nekad nenāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī, un viņa bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tātad, ja laime var nākt tikai no tavas būtības un ir tavas mīlestības rezultāts, tu pats esi atbildīgs par savu laimi. Mēs nevaram padarīt atbildīgu kādu citu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, visviens, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrs... |
nassa: jaa tas taa arii vareetu buut un pilniigi piekriitu peedeejam teikumam #1 2008-11-28 18:45
Naktsvijole_es: ticēt ,vai ne...mīlēt ,vai ne...rauju margrietiņai ziedlapas pa vienai.../būs uz ko norakstīt ,ja neveiksies/:D #2 2008-11-28 18:47
zaigojosha: ..un vai tiešām nevienam nav izdevies sastapt tādu cilvēku, kurš ir tāds, kādu gribēji redzēt????...noteikti, ka kādam tas ir izdevies... #3 2008-11-28 18:49
veejsh: cik pazīstama situācija:)) #4 2008-11-28 20:45
robzzz: Galvenā kļūda ir,ka mēs ,lielākoties,padaram otru atbildīgu par savu laimi. p.s. Paldies,ka padevi šo stāstu arī tālāk! #5 2008-11-29 00:02
Dassi: Mīlas meistars.../Dons Migels Rīzs/ #6 2008-11-29 00:29
robzzz: Jā ,jā.:):) #7 2008-11-29 00:35
Pārējos 4 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|