Dienasgrāmatas (blogi)

kas ir sāpīgāk - atklāt, ka kaut kam ilgi lolotam nav vērtības, vai arī domāt, ka tā vērtība kaut kur ir, bet tu neprati to atklāt? Zaudēt kādu, jo esi viņā vīlies, vai arī tādēļ, ka pats esi visu sabojājis? Kā labāk? Ja kas tāds palicis neatbildēts, tas liks par sevi manīt arī pēc gadiem. Dažreiz ir tā, ka izrunāšanās nav iespējama, un tad kaut kas paliek - nepateikts vai nepabeigts. Laiku pa laikam tu atceries un domā - kā būtu, ja būtu... un kā īsti bija - nebija, ko redzēt, vai vnk NEPRATU redzēt. :) saka, ka katrā cilvēkā ir kas vērtīgs un patiess... ja vien prot saskatīt. :)

Nav nepareizu rīcību - cilvēks dara tā, kā tajā brīdī viņam liekas pareizi, ņemot vērā pieejamo informāciju. Nav jēgas nožēlot, jo ir tikai 1 brīdis un 1 apstākļu sakopojums, kad tiek pieņemts lēmums - citreiz un citādi tas jau būtu cits lēmums. :)