Dienasgrāmatas (blogi)

Una332, 21-10-2008 15:51		48
Reiz, ārpus laika, dzīvoja kāda maza Dvēselīte, kura kādu dienu teica Dievam: - Es zinu, kas es esmu! - Lieliski, - atbildēja Dievs, - un kas tad tu esi? Un mazā Dvēselīte skaļi iesaucās: - Es esmu Gaisma! Dievs pasmaidīja savu lielo smaidu un teica: - Pareizi! Tu esi Gaisma! Mazā Dvēselīte bija ļoti laimīga, jo bija sapratusi to, ko agri vai vēlu saprot visas dvēseles Dieva Valstībā. - Oho, - teica mazā Dvēselīte, - bet tas taču patiešām ir forši! Bet drīz vien viņuvairs neapmierināja tikai zināšana par to, kas viņa ir. Mazā Dvēselītesajuta sevī mostamies jaunu vēlmi. Tagad viņa gribēja būt par to, kasviņa ir. Un tad mazā Dvēselīte atgriezās pie Dieva (kas pati par sevi,nemaz nav slikta ideja priekš visām dvēselēm, kas vēlas būt par to, KasViņas IR Patiesībā) un teica: - Sveiks, Dievs! Tagad, kad es zinu, Kas Es Esmu, vai es drīkstu būt par to? Un Dievs atbildēja: - Tu gribi teikt, ka gribi būt tā, Kas Tu Jau Esi? - Redzi, - atteica mazā Dvēselīte, - viena lieta ir zināt, Kas Es Esmu,un pavisam cita ir patiešām būt par to. Es gribu sajust un izbaudīt, kātas ir būt Gaismai! - Bet tu jau tāpat esi Gaisma, - atkārtoja Dievs, atkal pasmaidot. - Jā, bet es gribu uzzināt to, sajūtot! – iesaucās mazā Dvēselīte. -Nu ko, - iesmējās Dievs, - Man jau vajadzēja to paredzēt. Tu vienmēresi atšķīrusies ar kāri uz piedzīvojumiem, - bet pēc tam Dievaizteiksme mainījās, - Tikai, lūk, ir viena lieta... - Kāda tāda lieta? – pajautāja mazā Dvēselīte. - Neeksistē nekas cits, kā tikai Gaisma. Redzi, es radīju tikai to, kastu jau esi; un sanāk, ka vienkārša veida iepazīt sevi, kā to Kas Tu JauEsi tev nemaz neradīsies. Saproti, nav nekā cita, kā vien tas, kas tujau esi. - Ēēē..., - novilka mazā Dvēselīte, kas tagad bija neziņā. - Padomā par to, lūk, tā, - teica Dievs, - Tu esi kā svece Saulesstaros. Tu staro kopā ar miljoniem, triljoniem un triljardiem citusveču, kuras kopā ir Saule. Un Saule nebūtu Saule bez tevis. Ja arīviņa pamēģinātu būt par sauli bez vienas no savām svecēm...viņavienkārši nevarētu būt par pilnīga sauli, jo nespīdētu vairs tik spoži.Un, lūk, uzdevums, kā iepazīt sevi kā gaismu, ja atrodies pašā Gaismascentrā? Tā neko uzdevums, vai ne? - Bet tu jau esi Dievs, - mazā Dvēselīte piemiedza acis, - izdomā taču kaut ko! Un tad Dievs pasmaidīja vēlreiz un teica: - Es jau izdomāju. Ja reiz tu nevari ieraudzīt sevi kā Gaismu, kad tu atrodies Gaismā, mēs tevi ieskausim tumsā. - Bet kas tas ir tumsa? – pajautāja mazā Dvēselīte. - Tas ir tas, kas tu neesi, - atbildēja Dievs. - Bet vai man kļūs baisi no šīs tumsas? – mazā Dvēselīte sāka raudāt. - Tikai tad, ja tu izvēlēsies nobīties, - atteica Dievs, - patiesībā,neeksistē nekas, no kā vajadzētu baidīties. Un tikai tad, ja tunolemsi, ka ir, tu sāksi baidīties. Redzi, mēs tik un tā to visuizdomājam. Mēs izliekamies. - O, - teica mazā Dvēselīte, un uzreiz pēc tā sāka justies stipri labāk. Pēc tam Dievs paskaidroja, ka lai saprastu un izbaudītu sajūtāsvienalga ko, nepieciešams parādīties kaut kam pilnīgi pretējam. Vai,citiem vārdiem, ja tu gribi sajust kaut ko – tu dod iespēju rastieskaut kam pilnīgi pretējam. - Un tā ir liela dāvana, - teica Dievs, - jo bez tā tu neko nevarētuiepazīt un izjust. Tu nevari uzzināt, kas ir Siltums bez Aukstuma,Augša bez Apakšas, Ātrs bez Lēna. Tu nekad nevarētu uzzināt kas irLabais bez Kreisā, Šeit bez Tur, Tagad bez Toreiz. Tāpēc, - turpinājaDievs, - kad tu būsi tumsas apņemta, nekrati kulaku pret debesīm unnepacel balsi līdz kliedzienam, un nelādi tumsu. Bet tā vietā esi parGaismu tumsā un nejūc prātā par šo tēmu. Tad tu arī iepazīsi, Kas TuEsi Patiesībā, un arī visi pārējie to sapratīs. Atļauj savai Gaismaispīdēt tik spoži, lai visi un katrs varētu uzzināt, cik neparasta tuesi! - Tu gribi teikt, ka tas ir normāli – atļaut citiem ieraudzīt to, cik neparasta es esmu? – pajautāja mazā Dvēselīte. - Nu, protams! – iesmējās Dievs, - tas ir pat ļoti labi! Bet atceries,ka “neparasts” nenozīmē “labāks”. Katrs ir neparasts un īpašs savāveidā! Pie tam, daudzi to ir paguvuši aizmirst. Un arī viņi sapratīs,ka tas ir normāli – būt īpašam un neparastam, tikai tad kad tuieraudzīsi, ka tas pieder pie lietas – būt īpašam. - Oho, - teica mazā Dvēselīte un sāka dejot, smieties un lēkāt no laimes, - Es varu būt tik neparasta un īpaša, cik vēlos! - Jā, un tu vari sākt tūlīt pat, - teica Dievs, sākdams dejot, smietiesun lēkāt kopā ar mazo Dvēselīti, - kura daļa no īpašā un neparastā tugribi būt? - Kā tas ir, kāda daļa no īpašā un neparastā ? – atkārtoja mazā Dvēselīte, - es nesaprotu. - Saproti, iesāka Dievs, - būt Gaismai – nozīmē būt īpašam, bet būtīpašam ietver sevī daudz dažādu daļu. Būt labsirdīgam – nozīmē būtīpašam. Būt maigam – nozīmē būt īpašam. Būt īpašam tāpat nozīmē būt arīradošam, izdomas bagātam. Būt pacietīgam – arī tas nozīmē būt īpašam.Vai tu vari izdomāt vēl kādu veidu būt īpašam? Mazā Dvēselīte nedaudz pasēdēja klusējot. - Es varu izdomāt daudz veidu būt īpašai! – viņa beidzot iesaucās, -būt par atbalstu – nozīmē būt īpašam. Būt atdodošam – ir būt īpašam.Būt īpašam – tas ir arī būt draudzīgam. Un rūpēties par kādu – tas arīir būt īpašam. - Jā! – piekrita Dievs, - un tu vari būt par to visu vai arī parjebkuru citu īpašā daļu, par ko tikai vēlies jebkurā brīdī. Tas arī irtas, ko nozīmē būt par Gaismu. - Es zinu, kas es gribu būt, es zinu, kas es gribu būt! – priecīgipaziņoja mazā Dvēselīte, - Es gribu būt par to īpašā daļu, kas saucas“piedodošais”. Vai tiesa, ka būt par piedodošo – tas nozīmē būt īpašai? - O, jā, - ar pārliecību teica Dievs, - tas ir ļoti īpaši. - Labi, - teica mazā Dvēselīte, - tieši par to es gribu būt. Es gribu būt piedodošā. Es gribu iepazīt sevi kā to, kura piedod. - Labi, - teica Dievs, - bet ir kāda lieta, par kuru tev vajadzētu zināt. Mazā Dvēselīte kļuva nedaudz nepacietīga. Tagad viņai likās, ka uz katra soļa to gaida jauni sarežģījumi. - Kas tā ir par lietu? – viņa pajautāja ar nopūtu. - Neeksistē neviens, kam varētu kaut ko piedot. - Neviens? – viņa nespēja noticēt tam ko tikko izdzirdēja. - Neviens! – atbildēja Dievs – viss, ko esmu radījis, ir pati pilnība.Tai visā, ko esmu radījis, nav nevienas citas dvēseles, kas būtu mazākpilnīga, kā tu. Paraugies apkārt. Un tieši tai brīdī mazā Dvēselīte aptvēra, ka apkārt sanācis lielspūlis citu dvēseļu. Šīs dvēseles sanākušas no Dieva Valstības malumalām, jo visas uzzinājušas, ka mazajai Dvēselītei ir neparasta sarunaar Dievu, un visas un katra gribēja zināt, par ko ir runa. Skatoties uz apkārt stāvošajām neskaitāmajām dvēselēm, mazajaiDvēselītei neatlika nekas cits kā piekrist. Ne viena no dvēselēmneizskatījās mazāk brīnišķīga, mazāk lieliska vai mazāk pilnīga kā viņapati. Tas bija tik pārsteidzoši, un tik spēcīga bija gaisma, koizstaroja dvēseles, ka mazajai Dvēselītei vajadzēja nedaudz piemiegtacis, lai skatītos uz tām. - Kurai tad nu lai piedod? – pajautāja Dievs. - Mm-jā, - teica mazā Dvēselīte, - papriecāties, izskatās, kaneizdosies. Bet es tā gribēju iepazīt sevi kā To, Kura Piedod. Esgribēju uzzināt, kādas ir sajūtas, kad tu esi tāds īpašs. Un mazā Dvēselīte aizdomājās par to, kā tu jūties tad, kad tev irskumji. Bet tieši tad pie viņas pienāca kāda cita Draudzīga Dvēsele. - Nav vērts uztraukties, mazā dvēselīt, - teica Draudzīgā Dvēsele, - es tev palīdzēšu. - Patiešām? – iezaigojās mazā Dvēselīte, - bet ko man priekš tā jāizdara? - Neko – es vienkārši radīšu priekš tevis kādu, kuram tu varēsi piedot! - Tu tā vari? - Protams! – pasmaidīja Draudzīgā Dvēsele, - kad nākamreiz piedzimšu,savā nākamajā dzīvē es izdarīšu kaut ko tādu, par ko tu varēsi manpiedot. - Bet kālab? Kālab tev pēkšņi to darīt? – jautāja mazā Dvēselīte, - Tev– pašai Radības pilnībai! Tev, kura vibrē ar tādu ātrumu, ka rodasGaisma, kas ir tik spoža, ka grūti uz tevi skatīties! Kas var likt tevpazemināt savas vibrācijas, lai tava spožā gaisma kļūtu tumša un smaga?Kas var būt par iemeslu tam, ka tu, kas esi Gaisma; tu, kas dejo arzvaigznēm un kusties cauri Valstībai ar domas ātrumu, sagribētu ienāktmanā dzīvē un padarīt sevi tik smagu, lai varētu izdarīt kaut ko sliktu? - Atbilde ir ļoti vienkārša, - teica Draudzīgā Dvēsele, - es to izdarīšu tāpēc, ka es mīlu tevi. Mazā Dvēselīte bija pārsteigta par tādu atbildi. - Nevajag tik ļoti brīnīties, - teica Draudzīgā Dvēsele, - tu jau reizdarīji to pašu manis dēļ. Vai tiešām tu neatceries? O, mēs jau tikdaudz reižu esam dejojušas kopā, tu un es. Tik daudzu ēru garumā uncauri gadsimtiem mēs dejojām ar tevi šo deju. Visu laiku laikos undaudzum daudzās vietās mēs spēlējām divatā ar tevi. Mēs abas jau bijām par Visu Šo. Mēs bijām par Augšu un Apakšu, un Laboun Kreiso. Mēs jau bijām gan Tur un Šeit, Tagad un Toreiz. Mēs jaubijām Tas Viss. Mēs bijām gan vīrieši un sievietes, gan labais unsliktais; mēs abas jau esam pabijušas gan par upuriem, gan ļaundariem. Tā mēs viena priekš otras darījām daudz reižu, tu un es un katraradījām priekš otras precīzu un pilnīgu iespēju priekš tā, laiAttīstītu un Iepazītu, to Kas Mēs Esam Patiesībā. - Tādā veidā, - skaidroja tālāk Draudzīgā Dvēsele, - šoreiz mūsunākamajā dzīvē, es nostāšos tavā priekšā kā “sliktā”. Un es izdarīšukaut ko patiešām briesmīgu un tad tu varēsi iepazīt sevi kā To, KuraPiedod. - Bet ko tad tu izdarīsi? – pajautāja mazā Dvēselīte, nedaudz nervozējot, - kas būs tas briesmīgais, ko tu izdarīsi? - O, - Draudzīgā dvēsele pasmaidīja, - mēs noteikti kaut ko izdomāsim. Bet tad Draudzīgā Dvēsele pēkšņi kļuva nopietnāka un klusā balsī noteica: - Zini, vienā lietā gan tev ir taisnība. - Kādā? – gribēja zināt mazā Dvēselīte. - Man patiešām nāksies palēnināt savas vibrācijas un kļūt loti smagai,lai varētu izpildīt to ne īpaši patīkamo lietu priekš tevis. Manvajadzēs izlikties par kaut ko galīgi savādāku nekā es esmu. Un tagades gribu palūgt tev mazu pakalpojumu, ko tu varētu izdarīt man. - Visu ko vēlies! Ko vien gribi! – iesaucās mazā Dvēselīte un sākadejot un dziedāt, - Es būšu piedodošā! – bet te viņa pamanīja, kaDraudzīgā Dvēsele turpina klusēt. - Ko tad tu vēlies? – mazā pajautāja, - Ko es varu izdarīt tavā labā? Tu esi vienkārši eņģelis, ka piekriti man šādi palīdzēt! - Nu, protams, šī Draudzīgā Dvēsele patiesi ir eņģelis! – viņu sarunupārtrauca Dievs, - katrs ir eņģelis. Vienmēr atceries: Es jums sūtutikai eņģeļus un nevienu citu atskaitot viņus. Mazā Dvēselīte dega nepacietībā izdarīt kaut ko, lai izpildītu Draudzīgās Dvēseles lūgumu: - Ko tad es varu izdarīt tavā labā? – viņa atkal jautāja. - Kad es sākšu tevi sist un nodarīšu tev sāpes, - iesāka DraudzīgāDvēsele, - tajā mirklī, kad es izdarīšu tev sliktāko no tā, ko tikai tuvari iedomāties...Tai pašā brīdī... - Jā? – mazā Dvēselīte viņu pārtrauca, - ko tad...? Draudzīgā Dvēsele klusējot paskatījās uz mazo Dvēselīti un tad bilda: - Atceries, Kas Es Esmu Patiesībā. - O, nu, protams! – iesaucās mazā Dvēselīte, - Es apsolu! Es vienmēr atcerēšos tevi tādu, kādu redzu tevi šeit un tagad. - Labi, - teica Draudzīgā Dvēsele, - tāpēc, ka redzi kas par lietu: Esļoti stipri centīšos izlikties, un visticamāk, es aizmirsīšu, Kas EsEsmu Patiesībā, es varu par to aizmirst uz ļoti ilgu laiku. Un ja esaizmirsīšu, Kas Es Esmu, - tu arī vari aizmirst Kas Tu Esi un mēs abaspazaudēsimies. Un tad mums būs vajadzīga vēl kāda dvēsele, kas varētuatnākt un atgādināt mums par to Kas Mēs Esam. - Nē! Tas mums nebūs nepieciešams! – atkal apsolīja mazā Dvēselīte, -Es atcerēšos, kas tu esi! Un es būšu ļoti pateicīga tev par šo dāvanu,kuru tu man sniegsi – iespēju iepazīt un izjust to, Kas Es Esmu! Un vienošanās tika noslēgta, un mazā Dvēselīte devās savā jaunajādzīvē, būdama ļoti priecīga par to, ka būs Gaisma (kas pats par sevi irļoti īpaši); un divtik priecīga par to, ka varēs kļūt par to īpašādaļu, kuru sauc Piedošana. Un mazā Dvēselīte ar nepacietību gaidīja, kad viņai radīsies izdevībasajust un iepazīt sevi kā Piedošanu un pateikties tai dvēselei, kura šoizdevību padarīs iespējamu. Un katrā jaunā šīs jaunās dzīves brīdī, kad jauna dvēsele parādījās uzskatuves, lai ko šī jaunā dvēsele atnestu mazās Dvēselītes dzīvē –prieku vai skumjas, un īpaši, ja tās bija skumjas, mazā Dvēselītedomāja par to, ko viņai teica Dievs: - Vienmēr atceries, - Dievs smaidīja, - Es vienmēr sūtu jums tikai eņģeļus un nevienu citu atskaitot tos..

Komentāri

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.