Atmiņas, kas palīdz saņemties.

Esmu pusaudze meitene, kad Tukuma jaunā māksliniece Taira Haļāpina aizrāvusies ar debesu un mākoņu gleznošanu pasteļa tehnikā. Mazas miniatūriņas, visneiedomājamākie mākoņu un debesu toņi...Rokas vingrināšanai zīmēja arī portretus, visi kaimiņi un draugi bija jau aptverti un bildes smukos rāmjos cienīgi ieņēmušas vietas pie sienām. Pienāca mana kārta. Tā nu  man jāiet pie mākslinieces pozēt. No manām mājām tas bija patālu, cauri visam Tukumam, tad garām Durbes pilij, mazajā Salas ieliņā, kur Tukums sasveicinās jau ar Šlokenbeku, Slocenes krastā.Pozēšana izrādījās ļoti nogurdinošs darbs. Ja māksliniece ar mani  runājās, izdevās saglabāt dzīvu sejas izteiksmi. Tikko viņa apklusa, es sāku pēc vairākām stundām bezmaz snauduļot.... Uz ceturto seansu vairs neaizgāju, un tā pat nezinu, kas tur sanāca, ja vispār sanāca.

Jau pusmūžā apciemoju mākslinieci, lai iegādātos kādu  gleznu. Viņa atcerējās, draudzīgi pārrunājām pagātnes notikumus. No gleznām izvēlējos "Augusta mākoņi pār Sloceni".Katru dienu tā ir manu acu priekšā. Būdama laba lektore, viņa prata saistoši stāstīt par glezniecību, mūžā  sastaptajiem cilvēkiem. Tikko pārciestā gūžas operācija nebija šķērslis kāpt uz otro stāvu pa bezgala stāvām trepēm. Smiekli, humors, dzīvesprieks...

Pirms vairākiem gadiem dzirdēju, ka vecums atnācis ar slimībām, kas piesaistījušas gultai. Tomēr 2003. gadā viņas veselība atļāva viesoties pie manis laukos un par mākslu pastāstīt vietējiem bērniem. Fascinēja ne tikai zināšanas, bet arī lielā vēlēšanās ar tām dalīties.

Pirms diviem gadiem sastapāmies Jaunķemeru sanatorijā. Māksliniece ar diviem spieķiem pēc infarkta pa mazam gabaliņam pačāpoja. Sarunās gan tā pati, kas pirms daudziem gadiem. Uzaicināja mani uz savu 85. gadu jubilejai veltīto izstādi Lestenes baznīcā. Atmiņai dažās minūtēs uzskicēja mazu portretiņu, kurā dažas detaļas es atzīstu par savām, bet tāpat tas man ir mīļš, jo tika dāvināts ar lielu sirsnību un mīlestību.Stāstījumā detaļās labi saglabājušies seni notikumi, stāstot acīs nebēdnīgas dzirksteles.

Tad sekojot līdzi mākslas norisēm Tukumā, presē bieži lasāms viņas vārds, bezgala interese par profesionālo vidi. Visos muzeja pasākumos vienmēr centrā.

Šodien skatos vienā draudzenes albumā  Kurzemes novada Dzejas dienu sarīkojumā 12. septembrī, ka Taira lasa savu dzeju pie mikrofona, bez neviena spieķa, ar uguntiņu acīs. Un tad nodomāju - cik dažādi cilvēki uzvar vecumu, slimības, vientulību u.c.

Kaut ikvienam tā izdotos.