Dienasgrāmatas (blogi)

Vai jums arī nav tā, ka dzimtā puse dod spārnus? Tur viss ir labāks, gaiss svaigāks, vējš maigāks puķes spilgtākas! Pēc vairākiem gadiem atgriežoties bērnības sapņu zemē var smelties spēku turpmākajai dzīvei pilsētā. Skumji, ka palikt tur vairs nevaram, sāp sirds, ka vairs neesam tur iederīgi, bet tā tas ir un neko nevar darīt. Šīs skumjas, kuras ielīst sirdī, stāvot pie kādreiz vecvecāku stādītā ozola, ir tik gaišas. Tā gribētos palikt te saules pielietajā bērnības pagalmā, kur no ēkām palikušas tikai laukakmeņu kaudzes. Gribētos visu slikto izgriezt no savas dzīves un atstāt priecīgos bērnības brīžus, kad saule spīdēja spožāk un pļavas likās zaļākas.Ne ar ko nevar salīdzināt to garīgo spēku, kursu saņemam savā dzimtajā vietā, tur, kur cilvēka elpa sajaucas ar dabas elpu. Liekas, ka šeit apstājas laika ritējums, šeit, kur esi viens savās atmiņās.Ta ir patīkama bezdarbība, kad kavējoties mīļajās vietās var ļauties pārdomām. Atmiņas jaucas ar īstenību, viss, kā sapnī- zied mana gundegu pļava, zaļo vectēva stādītais koks. Tā vien gribētos to visu iesūkt sevī un aizvest līdzi…