PAR PAJACO, ARLEKĪNU UN CITĀM SVARĪGĀM LIETĀM

Es ieskatos slepus
Aiz dzīves teātra priekškara, izšūta zeltā,
Kur aktieri drūmās un smieklīgās izrādēs
Tēlo bez prieka un tikai par velti.
Vairs nesmej Pajaco, tam asaras rūgtas
Pār vaigiem kā avoti lejas,
Bet Arlekīns ļaunais
Par viņa sāpēm
Kā vienmēr auksti un nicīgi smejas.

Krīt raibraibās maskas,
Un kārtējā izrāde atkal ir galā.
Es bēgu no skatuves maldiem,
Cik ātri vien spēju un varu.
Man noslēpties gribas tev klēpī
Kā brīnumu salā,
Un pamosties,
Sildoties mīļuma pasakā garā jo garā.

Tev, mīļotais, nevajag
Pārstumt uz ielejām augstākos kalnus
Un upēs ar neprāta spēku
Triekt buriniekus bez mastiem un plandošām burām.
Man pietiks, ja dzīves vakarā,spītējot vēlīnām salnām,
Tu teiksi man klusi: Re, vecenīt mana, cik braši tu turies!

C Burve77