|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Sinepiite, 18-07-2008 11:45 |
|
3 132 |
Alķīmiķis zināja leģendu par Narcisu, skaistu jaunekli, kas augas
dienas spoguļojās ezerā, apcerēdams savu daiļumu. Viņš bija tik
apreibis no sevis, ka reiz iekrita ezerā un noslīka. Tajā vietā, kur
viņš iekrita, izauga puķe, ko ļaudis nodēvēja par narcisi.
Taču Oskara Vailda stāsts beidzas mazliet savādāk.
Tas vēsta, ka tūlīt pēc Narcisa nāves pie ezera atnākušas Oreādas,
meža dievietes, un ieraudzījušas to gauži pārvērtušos - no saldūdens
ezera tas bija kļuvis par sāļu asaru trauku.
-Kāpēc tu raudi?-Oreādas bija nesaprašanā.
-Es apraudu Narcisu,-ezers atteica.
-Ak jā, par to mēs nebrīnāmies, ka tu raudi Narcisa pēc,- viņas vidžināja.
-Mēs taču kā spītēdamas allaž sabēgām atpakaļ mežā, un tu biji vienīgais, kurš varēja baudīt viņa daiļumu tuvumā.
-Vai tad Narciss bija skaists? - ezers likās pārsteigts.
-Kurš gan cits labāk par tevi to varētu zināt?-Oreādas plati iepleta acis.
-Galu galā viņš savas dienas pavadīja, noliecies pie taviem krastiem.
Ezers kādu brīdi cieta klusu. Un tad ierunājās:
-Es raudu par Narcisu, bet nekad nebiju pamanījis, ka viņš ir skaists.
Es raudu par Narcisu tāpēc, ka ikreiz, kad viņš sastinga pie maniem
krastiem, viņa acu dzīlēs varēju vērot atspoguļojamies pats savu
daiļumu!
(Citāts no Paulu Koelju grāmatas "Alķīmiķis" ) |
Burve77: drīz jau šeit no Koelju citātiem varēs visu grāmatu sadabūt kopā:)) #1 2008-07-18 11:47
Consigliore: Man jau vislabāk patika tā Veronika, kas grib mirt...:) #3 2008-12-06 18:27
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
