Dienasgrāmatas (blogi)

djadja: Kā no kuras puses to skatās...:))

-Meitenīt, ko tu klusē?
-Gribu un klusēju!
-Kad grib- nedrīkst klusēt!

LABASROKAS: PASAKA PAR NABAGA PUISI

Reiz dzīvoja puisis, ko pavisam jaunu ļaudis aizdzina no mājām. Puisis gāja un gāja, ceļš bija garš un putekļains, un pēc trīs gadiem viņš bija pazaudējis visu, kas viņam vēl piederēja - zobenu un lazdas spieķi un aizejot ceļmalā norautu liepas ziedu. Nākošajos trīs gados puisis aizmirsa smaidīt un dziedāt. Un vēl pēc trim gadiem puisis aizmirsa skatīties zvaigznēs, un tad viņam vairs nebija nekā - katrs ubags, kam piederēja tikai tukša tarba un čūlājošas brūces, bija par puisi bagātāks.

Tā puisis nonāca pasaules malā, kur auga melni koki sarkanām lapām un indīgas zelta puķes bez smaržas, kur mākoņos slēpās kalnu galotnes un kuplā zālē gludas čūskas un ļauni zirnekļi. „Paliec te,” teica tās zemes ķēniņš. „Es tev došu tik daudz zemes, cik vien mans kaŗavīrs var dienā apjāt. Paliec te,” teica ķēniņš un nopūtās - niknas kaulu sāpes vilka viņu čokurā, un puiša stiprajās rokās un taisnajā mugurā viņš redzēja pats savas jaunās dienas. Un puisis palika. Kurp lai vēl ietu? Te bija pasaules mala, visi ceļi te satecēja un apstājās.

Bet darbs ķēniņa dotajā lejā puisim nemaz nešķīrās. Gan viņš plēsās no agra rīta līdz vēlai tumsai, bet čūskas sadzēla viņa lopus, bargi vēji nolauza ābeles, tikko tās drusku paaugās, un zeme spītēdama audzināja dadžus un ušņas, kur puisis sēja linus un labību. Tā viņš sāka nīst svešo zemi un visu, kas tajā auga un elpoja.

Kādu zilu vakaru, kad puisis noguris un dusmīgs mazgāja savas smilšainās kājas un tulznās sastrādātās rokas, pa atvērto logu istabā ieskrēja apmaldījusies svīrīte. Puisis to noķēra un nikni šņāca: „Es tevi nožņaugšu, tu, šīs nejaukās zemes radība!” Svīrīte puiša cietajā plaukstā ātri elpoja, un tās spoži zilās acis lūdzās: „Laid mani vaļā, es gribu dzīvot!” „Ak, skrej prom, muļķa putns!” nokaunējies teica puisis - putniņš viņa rokā bija tik trausls un smalks - palaida svīrīti vaļā un iekrita savā cietajā gultā. Svīrīte uz palodzes dziedāja: „Paldies! Paldies! Es tev palīdzēšu! Palīdzēšu!” „Lido prom!” atteica puisis un apgriezās uz otriem sāniem. „Man neviens nevar palīdzēt.”

Miegā puisim šķita, ka pa zemajām durvīm ienāk slaida meitene rudiem matiem un smaidu valgās lūpās. „Ko tu te dari?” prasīja puisis. „Svīrīte man lūdza tevi apciemot.” – „Nevaru uzņemt ciemiņus, man nekā nav,” īgni sacīja puisis. „Tev ir atmiņas,” atbildēja meitene. - „Kas ir atmiņas? Blēņas vien!” - „Atmiņas ir dzintara zīles, kas tevi sien pie dzīvības avota, lai cik tālu tu būtu no tā aizgājis, dzintara zīles, kas viz pat tumsā un šodien tikpat gaiši kā rītu, kas neapsūb un nemainās,” teica meitene, apsēdās uz gultas malas un saņēma puiša tulznaino roku savā mazajā plaukstā. „Vai tu atceries?” - Un meitene stāstīja par priežu silu, kas smaržo pēc sveķiem un vasaras, kur zaļajās sūnās neslēpjas ne čūskas, ne zirnekļi, tikai dažviet kāda aša zelta skudriņa. Meitene stāstīja par pļavām, kur aug baltas mārpuķes un zīda zāle, par ceļiem, kas aizstiepjas pāri pakalniem kā gaišas līgavas jostas, par ceļm

LABASROKAS: Dienas JOKS :Sievietes krāso seju un matus, nēsā mākslīgos nagus un skropstas, taisa silikona krūtis un plastiskās operācijas, un vienlaikus ir neapmierinātas, ka pasaulē nav īstu vīriešu. :P