Vai tiešām "nedrīkst pieķerties"? jeb Kapēc tik reti sastopama savstarpējā mīlestība?

Mēs gribam sevī sajust mīlestību un reizē arī saņemt to pretī. Taču nezin kādēļ parasti sanāk, ka vai nu mēs degam un tas pretī nē, vai arī otrādāk: mums nekā, bet tas otrs kā sadedzis. Pirmais gadījums pašiem ir ļoti sāpīgs. Otrais var novest pie sirdsapziņas pārmetumiem, neērtas situācijas vai dusmām uz sevi. It kā ar prātu saproti, ka šis cilvēks būtu ļoti labs, bet... Savukārt savu morālo rētu dziedēšana noved pie empīriskā ceļā gūtās pieredzes par to, ka "nedrīkst pieķerties". Bet ko gan nozīmē šis "nedrīkst pieķerties"? Faktiski bailes no sāpēm, neuzticēšanos, bezjūtīguma masku.... vai tas gan ir tas, ko gribam saņemt arī no citiem? Nu nē taču! Tad kāda ir izeja?
Cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne, tapēc apveltīts ar spēju mīlēt. Mīlestībai starp vīrieti un sievieti pašā pamatā tomēr ir seksualitāte vairāk vai mazāk aizplīvurotā vaidā. Liekas, ka tuvojamies "vaininiekam"... Ko gan par iemīlēšanos saka etoloģija?
Vīrieša, kas ir iemīlējies, rangs attiecībā pret mīlas objektu stipri pazeminās, parasti (bet ne vienmēr) zemākā līmenī nekā mīlas objektam. Apsēstību ar sevi konkrēta sieviete uztver kā stipru izsalkumu pēc sieviešu uzmanības trūkuma, kā rezultātā šis vīrietis instinktīvi kļūst nepievilcīgs, un pretmīlestība, ja tāda ir bijusi, ātri zūd.
Vīrieša pretmīlestība pret iemīlējušos sievieti pazūd seksuālas ekspansijas instinkta darbības rezultātā, jo interese par sev pilnībā pakļāvušos - un iemīlējusies sieviete ir tieši tāda - sievieti mazinās. (Dz. Doriņa "Sievietei un vīrietim")
Tomēr vai tiešām ir tik bezcerīgi? Ir taču arī tādi(as), kuriem otra siltās, samtainās un mīlestības pilnās acis atraisa lielākas jūtas, nevis neapzinātu atgrūšanos! Acīmredzot jau nav bezcerīgi, tikai kā dabūt to gatavu.... šis jautājums laikam nodarbina daudzus prātus.