"Kaut kur tur, kur var uguni kurt
Ir tumšs, un guļu viens bez lāpām
Muktu prom, bet tās atmiņas tur
Par to, kā kopā aizmigām kāpās
Un kā viens otru mēs turējām
Tik cieši līdz mums pirksti kļuva zili
Tad vienā mirklī viss, ko mūrējām
Sabruka kā smilšu pilis
Jau kuro lapu nākas saburzīt
Un mest ar spēku kurvi stūrī
Cik grūti gan jūtām ir pēdas dzīt
Un noķert tās kā putniņu būrī
Tad uzlikt uz lapas, lai aizlido vēsts
Un sasniedz tevi rīt vai parīt
Un tagad, pirms kārtējo vēstuli plēst
Es pārlasu, kas tajā ir svarīgs
Vēl ceļa galā gaisma blāva
Un viss, kas bijis, ir malā nolikts
Kā divi kalni pretī stāvam
Bet kādam taču jāsper pirmais solis
Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku
Iededz man zaļo gaismu ātrāk
Pacel, cel rokas augstu, augstu
Lai es tur redzu tavu bāku
Es zinu mēs vēlreiz satiksimies
Un dziedāsim par visu no jauna
Kā gaidītas vēstules atnāksim mēs
Ar pastmarku no Bordertaunas
Es zinu mēs satiksimies vēlreiz
Nu, nevaru es mierā likties
Visa pasaule rokās sadoties steidz
Lai palīdzētu atkal mums tikties
Vēl ceļa galā gaisma blāva
Un viss, kas bijis, ir malā nolikts
Kā divi kalni pretī stāvam
Bet kādam taču jāsper pirmais solis
Gaidi, tūlīt jau nāku, nāku
Iededz man zaļo gaismu ātrāk
Pacel, cel rokas augstu, augstu
Lai es tur redzu tavu bāku"