Dienasgrāmatas (blogi)

Atbraucu no copes un tagad abi ar mincu ēdam šprotes.

Lielās.

Paradokss? Daļēji.

Hohma? Jā.

Bet ne jau apstāklī, ka atbraucot no makšķerēšanas, jāēd zivju konservi. Normāla parādība, ja noķerto laiž vaļā. Jo no līņiem un brekšiem pagaidām šprotes neražo. Pat ne šprotu pastēti un krabju nūjiņas. Nav īstā zive laikam. Hohma ir vārdu salikumā „Lielās šprotes”. Jo šprotes un ķilavas jāgatavo no brētliņām. Nu, tām pašām, kuras izvairījušās no tomātu mērces. Bet bundžā ir reņģes. Aizvien biežāk.

Simptomātiski.

Jautāsiet – kāda atšķirība? Nopērciet poršu, atveriet durvis un iedomājaties, ka iekšā ir  zaporožecs. Nu, apmēram tā. Savādāk izskaidrot būs pagrūti, jo karsti kūpinātas brētliņas nogaršot nemaz tik viegli nevar. Tāpat, kā normāli iesālītas ķilavas. Pa tiešo no kuģa, no traļa, no jūras. Taukas, teju caurspīdīgas, ar rupjo uz ielas beramo sāli un prasto ķilavu garšvielu maisījumu. Izmaisītas un viss. Nu, neraustās vairāk – minūtes 15 ir pasālījušās, un gatavas ēšanai.

Neviens, kur nu norvēģu, lasis, nestāv ne tuvu...

Bet atgriezīsimies pie „lielajām šprotēm”. Kūpinātas arī laikam pēc ES standartiem, jo mums ar mincu negaršo. Un bālas, kā kartupeļu asni pagrabā. Mīkstas arī.. labi, neteikšu, kā kas. Lai katrs spriež pēc savas samaitātības pakāpes. Jo pabijušas saldētavā. Minca paostīja, saviebās un uzgrieza asti.

Arī simptomātiski.

Es gan ēdu, jo slinkums meklēt ledusskapī ko citu. Turklāt stāstu sev, ka tas ir veselīgi – nav jau to kaitīgo kancerogēnu iz alkšņu dūmiem. Par dioksīniem gan neatradu nekādu informāciju.

Arī simptomātiski.

Cerams, standartizētā mazdūmošana kompensējusi citas jiptes pārpilnību. Nu, vismaz ēdamlietā, jādomā, indes saturs atbilst jaunajiem, humānajiem standartiem. Un vēl – gar šo „gardumu” nav grābājies ne no putnu gripas mirstošs aziāts, ne HIV pozitīvs nēģeris, ne dvieļugalva, kura apjausma par higiēnu robežojas ar smilšu sauju tualetes papīra vietā.

Pagaidām.

Pagaidām šīs „lielās šprotes” ir vērušas uz virbiem un kārtojušas bundžās mūsu pašu zvejnieksievas. Tās, kurām paveicies palikt pabrīķī.

Arī jau – pagaidām, droši vien.

Kamēr veči krūmos kož.

Jo jūrā iet nesanāk. Varbūt, ka kuģis stāv pie pāļa. Varbūt, ka tas nodots naglās – tad vismaz ir, par ko kost un nav vēl arī mežs jāpārdod.

Starp citu, angļiem ir kolosāls vārds, ar ko apzīmē kuģa iznīcināšanu: „scrapped”. Pārstrādāt „skrepkās”.

Lieliska kombinācija – HMS „Invincible” – Viņas majestātes kuģis „Neuzvaramais”, scrapped at 1957, piemēram. Tāda neliela ironija, runājot par kuģi, kura klases nosaukums ir „dreadnought” – tas, kas nekā nebaidās...

Un vēl – nez kāpēc britiem kuģis ir „she”???

A večiem ir, no kā baidīties un ir pamatots iemesls kost. Vispār jau šprotu ēdājiem arī.

Jo aizvien biežāk pie mums ostās krauj ārā zivis vācieši, zviedri utt. No lielajiem, jaudīgajiem traleriem. Saldētas, briketēs. Vienā piegājienā – savu 10 kuģu nozveju. Nešķirotas, reņģes un brētliņas kopā ar grēvēm – viņiem ir citi noteikumi, citas piezvejas un vispār – šitās zivis jau zvejo lapsām, ne cilvēkiem. Ja jau letiņi ir tik dulli, ka ēd tos štruntus – davai!

Saņemiet!

Tikai pārstrādājiet skrepkās savus kuģus, lai nemaisītu mums zvejot...

Nu, lūk, arī daļējais paradokss...

Pilnam paradoksam vajadzētu izlaist konservus – „Rīgas šprotes iekš Coca-Cola”. „Made in China”.

Eiropa to novērtēs.