Tad drakons nodrebēja
Alā bija tumšs, taču viņi tik ilgu laiku bija kopā, ka lai justu viens otra klātbūtni, nevajadzēja gaismu, lai saprastos, vārdi bija lieki. Viņš raudzījās viņas sejā, nekļūdīgi uzminot, kur tā ir, ne par ko nedomājot sijāja caur nagiem zelta monētas un gremdējās atmiņās. Vai atceries, - viņš domāja, - To francūzi ar tik muzikālo vārdu? Vai dO?, - viņa domās atjautāja. Jā, - viņš piekrita, - Do. Kā viņš plātīgi vicinājā zobenu, bet pats neapzinoties liecās atpakaļ. Rudens lietū tā ūsas salipa šķipsnās kā valzirgam, padarot smieklīgo ģīmi vēl bezjēdzīgāku. Un atceries, uz muguras bruņās bija kūkums, kas to vēl vairāk padarīja līdzīgu sīkam krabim, kuru no vietas padzen murēna. Es toreiz knapi valdījos, lai nesāktu skaļi smieties. Tas nebūtu pieklājīgi, - viņa vienaldzīgi piekrita. Jā, - viņš pamāja ar galvu. Jo murēnas neprot smieties. Bet tas anglis? Brunčos? MakLauds? viņa vaicāja, - tas bija skots. Ai, kāda atšķirība, - viņš slinki noskurināja galvas seksti, - arī uz salas dzīvo. Vīna maisu līdzi bija paķēris. Es ta nospriedu, ka iedzersim, pirmo reizi cik tur gadsimtu laikā džentlmenis parādījies, bet šis tā sāka kviecināt to maisu. Vēl desmit gadus pēc tam man galva sāpēja. Atceros gan, - viņa pasmaidīja. Bet prūsis? Ar tām valgajām alvas ačtelēm, kuras atceroties vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem? Pašā cīņas karstumā apstājās un sāka man klārēt, ka es ne pēc noteikumiem cīnoties. Ne no ļauna prāta, vienkārši pedants bija, - viņa vienaldzīgi paraustīja plecus. Njā, pamatīgi es šim iebelzu, - viņš apmierināts nosmīkņāja. Bet viņa sāka klusu šņukstēt. Neraudi, kas tev lēcies, - viņš samulsa un nezināja, ko iesākt. Jau trešo gadsimtu, - viņa domāja, - jau trešo gadsimtu neviena. Visus tu iznīdēji, kuri alka, lai viņus dēvē bruņinieks spožajās bruņās vai tamlīdzīgi infantilā iesaukā. Tu biji pārāk kaprīzs, pārāk prasīgs, neviens tev nebija labs diezgan, bet nu vairs neviena. Bet es taču nevarēju tevi atdot kuram katram diegabiksim, kurš vēl stulbāks, nekā es biju viņa vecumā, - viņš sajutās vainīgs. Un tā es esmu vecās princesēs iekļuvusi, - viņa pacēla asaru klāto seju, - Un atlikušo mūžu pavadīšu šai drēgnajā caurumā, ar tevi un tavu zeltu. Nu ko tu, ko tu!, - viņš nervozi iebilda, iedomājoties vien, ka zeltam varētu būt vēl kāds īpašnieks, - Jauni laiki pienākuši, izaugusi jauna bruņinieku paaudze. Viņi vairs nenēsā zobenus un neaudzē ūsas, un to ierocis ir nevis pīķis, bet pildspalva, taču viņi ir drosmīgi un spējīgi pašuzupurēties. Noteikti kāds atnāks. Un tu piekāpsies? viņa vaicāja. - Apsolu, - viņš nodomāja, - Apsolu.
Te pretīgi šņirkstot un smiltīm birstot sakustējās ieeju noslēdzošais klints bluķis, un uz sliekšņa parādījās bruņinieks. Kā jau drakons teica, tam nebija ne ūsu, ne spožu bruņu. To vietā neuzkrītošs uzvalks, kaklasaite, krūšu kabatiņā veselas trīs pildspalvas, bet rokā gluži kā vairogs krokodilādas mape. Taču ciniskais un vēsais skatiens liecināja, ka bruņinieks šai pasaulē ne no viena nebaidās un uzvarējis daudzās kaujās. Viņš spēra soli uz priekšu un pat acis nesamirkšķināja, kad kā no zemes izauga, aizpildot alu līdz pat griestiem, milzīga drakona stāvs piekļautiem plēvspārniem, kariesa saēstiem pusmetrīgiem ilkņiem un sarkani kā bremžugunis kvēlojošām acīm. Ņem, - ar grūtībām kustinot no sarunāšanās atradušos žokļus, noducināja drakons, - Iztiksim bez formalitātēm, rituāliem un citām figņām. Princese ir tava. Es pie jums. - neizteiksmīgā balsī atbildēja bruņinieks, - Mans uzvārds ir Sondors, esmu no nodokļu inspekcijas. - Tad drakons nodrebēja
|
