ES CĪNOS

Es cīnos ar milzi, kas neredzams.
Uz mūžības ceļa uzsliets tam nams.
Ar vienu roku tas domas man žņaudz,
Ar otru muti, kas gaudo par daudz.

Tam sāpes un ciešanas smieklīgas šķiet,
Tas soli liek smagu, kad sadomā iet.
Jūs, pīšļi un putekļi,ceļš lai man tīrs!
Tik nikni kliedz milzīgais šausmu vīrs.

Bet es stāvu klusi ar cirvīti,
Pa brītiņam asinu duncīti.

Uz nedroša pamata stāv milža nams,
Tas sabruks, kaut nešķiet vēl kustināms!
Es cīnos, man pagurt nav pieļaujams,
Skat, plaisā jau briesmīgā milzoņa nams!

C B77