Dienasgrāmatas (blogi)

tiritomba: Vulf, es arī agrāk pat ļoti pieskāros šīm tēmām, līdz manas pārdomas (ļoti personiskas un intīmas), kuras stāstīju savam vistuvākajam cilvēkam tika brutāli pastāstītas tālāk šī vistuvākā cilvēka draudzenei, kura, savukārt, aiznesa šo vēsti tālāk. nu, Tu jau laikam spēj iedomāties - draugam ir atkal draugs.
tāpēc, jo mazāk runājam, jo mazāk mēs tiekam sāpināti no saviem vistuvākajiem. tā ir mana pieredze.

pianissima: Tu neesi no tiem, kas saka - kas tā par sievieti, kas nemāk zupu izvārīt, es māju netīrīšu, jo tas ir sievietes darbs utt.?

Red_n_grey: Drīzāk tā ir vispār nesarunāšanās vienam ar otru, ne nerunāšana par filosofiskām tēmām . ;)

Magoni: Šodien tomēr ir kardināli mainījusies laulāto loma ģimenē, varbūt, ne mainījusies, bet papildus jau minētajam stereotipam parādās vīrieši, kas ir gatavi ne tikai būt palnītāji, (jo abi ir tādi), bet arī kopīgi darīt visas pārējās lietas, kas tomēr veido gimenes kopābūsanas pamatu. Mēdz teikt, ka mīlestība kā attiecības vienalga kaut kad nonāk pie dominēsanas vienam pār otru, bet spēt saglabāt mīlestību kā esību- ar domu- pieņem un rēķinies ar mani tādu, kads esmu un necenties pakļaut, ir saražģīti realizēt. Un tad veidojas situācija, ka no tā otra kaut ko sākam gaidīt, lai gan esam taču līdzvērtīgi. Un labi, ja "rozā briļlu" stadijā ir pieticis saprāta saprast, uz ko ejam.Citiem laimējas, dažam..ne...

bittite: Spiežu roku tiritomba: jo mazāk mēs runājam ar vīrieti par mūsu attiecībām, jo labāk, jo viņi galīgi neko nesaprot, ko viņiem saka. Apvainojas un pagriež otrādi. Un vēl spīts no abām pusēm.
Un, ja vīrietis to zupu grib vārīt, kāpēc viņam liegt šo prieku.