Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam:
— Dzirdēju, ka Tu grasies sūtīt mani uz zemi — kā gan lai es tur dzīvoju — tik mazs un nevainīgs?
Dievs atbildēja:
— Esmu Tev sameklējis eņģeli, kurš Tevi sagaidīs un aprūpēs.
— Bet te, debesīs, esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt... — nopūtās bērns.
— Tavs eņģelis dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tikpat laimīgs, kā te. — mazuli mierināja Dievs.
— Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā? — nerimstas bērns.
— Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tev.
Mazais tomēr nerimās:
— Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī ļauni cilvēki. Kas mani no viņiem pasargās?
Dievs atbildēja:
— Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būs apdraudēta.
— Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi...
— Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un rādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis uz zemes.
Mazais vēl satraukti jautāja:
— Dieviņ, pirms es dodos prom, saki — kā sauks manu eņģeli?
Dievs pasmaidīja un klusi noteica:
— Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par MAMMU....

izlasot so sapratu ka esmu engelis .. :) Emm cik jauki apzinaties ka ir vismaz dazi cilveki uz sis pasaules kuriem esmu engelis :)