Turpmākais smaidam, un tikai !
mazs kādas vēstules fragmentiņš :

Un tā ...
esmu nolicis karoti. Nu var taču tā gadīties, nu gadīsies kaut kad :)
Ko es gribētu ?
Nekādus, lūdzu, štrausus, vainagus, puķes. Neko tādu...
Tikai pirtsslotas, visforšākās ir no ozola, vieglas tās un ilgi turas.
Nu labi, ja kādam dikti nagi niez, tas var piesiet kādu banti, ja ļoti tā gribas .
Nekādas, lūdzu, ceremonijas, visam jābūt ne tā, kā pieņemts, visam jābūt – savādāk ....
Un tad visi uz pirti. Varētu uz to jauno, pie kalna, es Tev nesen stāstīju par to. Nevajag tos pekstiņus ar šķīvjiem, ar glāzēm, glāzīte nedrīkst būt ar peciņu gaisā ...
Tai jāstāv tā, kā tai ir jāstāv un – pilnai ! Gana daudz esmu kaltis :) Fonā varētu, varētu skanēt - Pink Floyd... un – un vispār, lai nebūtu nekā tur drūma. OK ??
Bet par ko man būtu patiess prieks ! Tad, kad pirts būs jau gatava ... un īstie azbesta veči, mans draugs zinās, kuri tie ir, ... kad šie kāps uz lāvas, lai viņi paņem līdzi iekšā arī manu koka paliktnīti ... padibeni, lai uzmet to uz augšējā plaukta, citādi man tur, ... mums tur kopā sēžot, nu, drusciņ man ceps .....
Un, kad es klusi noslīdēšu no lāvas, ceru – viens no pēdējiem, varbūt atskanēs , tā klusi, klusi . . .

un uz galda es ieraudzīšu
tās dienas vienīgo ziedu
Saulespuķi,
 to pašu . . .