Dienasgrāmatas (blogi)

sauliite123, 25-02-2008 11:15		10 17
Mēdz teikt, ka viens cilvēks aiz sevis atstājot pēdas, daudzi iestaigājot taku, bet bars visu pārvēršot tuksnesī. Man šķiet, ka tā tāda metafora vien ir...Man gribas domāt, ka dažreiz pilnīgi pietiek ar vienu cilvēku, kurš otra dvēseli tā sabradā un pieķēza, ka to pat par tuksnesi vairs nenosauksi...Bet ko darīt tālāk??? Kā dzīvot pēc tāda bradājiena???Vai celt milzu žogu ap sirdi vai līst stikla kupolā, kur tā tik vietas pašai pietiek?...

Komentāri

magone_2004: Lai katra darbi paliek uz viņa sirdsapziņas. Un ja kādam tās nav, tad ne Tu pie tā vainīga, bet viņš, kurš pats sevi nodevis.

Tevi neviens nevar aptraipīt pret pašas gribu. Netīrs staigās netīrs, bet gulbis arī no dīķa vienmēr izlido balts. Dvēsele, kura mīlējusi, ir balta. Kā vienmēr.

2008-02-25 11:26

sauliite123: Jā, Magonīt, es jau par to pašu...Tik reizēm uznāk tādas pārdomas...Atliek vien nolikt klausuli laikā...:))

2008-02-25 11:34

magone_2004: Pārmetumi nav mīlestības izpausmes. Ja pār tevi plūst tie, tad zini, prieka nebūs :)

Tas, kurš zvana, lai iepriecinātu, tas ir centies, lai būtu ar ko....

2008-02-25 11:37

sauliite123: Nav jau nav, Magonīt!...Sen zināma patiesība - mīl tas, kurš liek tev labi justies...ja es vispār kaut ko saprotu no Mīlestības...:)))

2008-02-25 11:43

kritejs: Arī tuksnesis var uzziedēt ja atnāks kaut viens, bet īstais mākonis :))

2008-02-25 12:49

sauliite123: Zelta vārdi...tā jau tas laikam arī ir...mākonis, kurš veldzi dod...:)

2008-02-25 17:38

VikingsR: Viss ir paša rokas, ja gribi, lai Tev kāpj uz galvas un tas Tev patīk, tad lūdzu......, kādas problēmas.

2008-02-25 23:48

Pārējos 3 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.

Reģistrējies šeit!

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.