Kādā vēlā vakara stundā nomadu grupa gatavoja apmetni naktsguļai, kad pēkšņi tos apmirdzēja spoža gaisma. Visi saprata, ka tuvumā atrodas kāda dievišķa būtne. Ar lielu nepacietību viņi gaidīja, kāda svarīga debesu vēsts īpaši viņiem tiks nodota.
Beidzot atskanēja balss:
-Salasiet tik daudz oļu, cik iespējams atrast. Saberiet tos savās seglu somās. Rīt turpiniet ceļojumu visu dienu, un vakarā jūs būsiet gan priecīgi, gan bēdīgi.
Kad vīzija pagaisa, nomadi skaļi pauda savu vilšanos un dusmas. Viņi bija cerējuši, ka uzzinās kādu svarīgu patiesību, kas palīdzētu viņiem vairot bagātību, uzlabot veselību vai rast dzīves jēgu. Bet visa tā vietā viņi saņem verga cienīgu bezjēdzīgu uzdevumu. Tomēr atmiņas par izcilo apciemojumu lika ikvienam pacelt no zemes kādu oli un, paužot neapmierinātību, noglabāt to seglu somā.
Nākamā diena pagāja ceļā. Vakarā, gatavojot nakts apmetni, vīri iebāza rokas savās somās un atklāja, ka visi vakar paceltie oļi ir pārvērtušies dimantos. Viņi priecājās, ka ieguvuši dimantus. Un viņi bēdājās, ka paņēmuši tik maz oļu.
(Autors nezināms)