Dienasgrāmatas (blogi)

 Nezinu kādēļ man tas bija vajadzīgs, lai atvadītos vai lai dotu iespēju turpinājumam, bet sēžot lidostā prombraucot, izmantoju gaidīšanas brīdi, lai nosūtītu viņam īsziņu:

Hello, my sicret! Don`t forget to send me your first and last e-mail (as you said :) with song.  Have a nice way home! 
Un savu adresi.

Pirmo nedēļu ik rītu sāku ar cerībām verot vaļā mailiņus. Pa tukšo! Pēc nedēļas man izdevās sev ieskaidrot, ka tikai es esmu viņam pieķērusies par stipru. Un ka viņš par mani ir piemirsis (vismaz līdz nākamajam gadam, līdz ko iesēdās lidmašīnā).Viņš atšķirībā no manis ļoti labi māk ievērot spēles noteikumus. Un nav ko lieki cerēt. Un es vairs negaidīju.

Bet šodien...

Es sapratu ka tas ir viņš uzreiz, knapi aci uzmetusi tam meiliņam. Tur nu viņš bija - pirmajā nedēļā gaidītais meiliņš, atsūtīts pēc mēnēša.... klusuma mēnēša.

"As promised! Take care! " un mūsu dziesma.

Un sirds sitās kā negudra, tā it kā tikai vakar es būtu atgriezusies... tā it kā tikko būtu bijusi ar viņu kopā...

Sajūtas ir divējādas - no vienas puses dusmas: kā viņš uzdrošinās atkal izjaukt manu mieru, kad es viņam to vairs nelūdzu?!? Kāpēc viņš nevarēja to izdarīt sākumā, lai tagad es to būtu jau izdzīvojusi un turpinātu mierīgi dzīvot savu dzīvi????

no otras puses - viņš mani atcerās arī pēc mēneša! Viņš atsūtija man dziesmu - tātad viņš ir iedomājies par mani tieši šobrīd - pēc vesela mēnēša!

Lai cik stipri man to gribās, es klusēju. Jo tādi ir spēles noteikumi. Viņa noteikumi. "My first and last e-mail..." un ja es uzrakstīšu kaut vai vārdiņu, es atkal veltīgi gaidīšu, nedēļu, bet varbūt divas, bet varbūt visu gadu. Nevajag sev to nodarīt. Vajag savākt visu savu pašlepnumu kulaciņā un noturēties, jo es labi saprotu, ja viņš gribētu.... ja vien viņš kaut drusku gribētu... viss jau notiktos. Viņš būtu gan uzzvanījis, gan uzrakstījis ko vairāk.  Nevis atkal tas sausais "take care!"

IESKRIENIES! Jo šoreiz es izturēšu!